Lasīšanas laiks: 3 min
Janvāra sākumā “Valmieras Ziņu” telpās tika uzaicināti un sveikti labākie 2016.gada reportieri. Droši vien daudzas balvas ziņu reportieriem un fotogrāfiem sen jau liktas lietā, bet sestdien, 4.martā, tika izbaudīta ceļojumu aģentūras “Travel Biiz” sarūpētā dāvana – ekskursija uz Viļņas Kazimira gadatirgu (Kaziuko mugė).
Jāatzīst, ka vienas dienas ekskursijai ceļš turp un atpakaļ ir diezgan garš, bet pastaiga pa Viļņu un gadatirgu pārāk īsa, tomēr kopumā ekskursija bija pozitīva un bagāta jauniem iespaidiem.
Par ekskursantu labsajūtu vairāk kā 18 stundas gādāja šoferis Aivars un “Travel Biiz” gids Atis. Viņa optimisms, atraktivitāte, stāsti, uzdevumi, konkursiņi un balvas veidoja jauku atmosfēru autobusā. Visu braucēju kopīga pastaiga pa tirgu nebija iespējama ne lielās burzmas, ne atšķirīgo interešu dēļ. Par to brīdināja gids un to pilnībā varēja izbaudīt tirgus ielās.
Jāatzīst, ka līdz šim par mūsu brāļu tautas slaveno Kazimira gadatirgu nebija dzirdēts. Kas tad bija šis Kazimirs? Pēc gida un “mātes Googles” ziņām Kazimirs (1458-1484) bija Polijas un Lietuvas princis, katoļu svētais, arī amatnieku aizbildnis. Savas īsās dzīves laikā viņš esot izcēlies ar izglītotību, reliģiozitāti, taisnīgumu un vienkāršību.
Kazimira gadatirgus sākās pie Aušras vārtiem, kur visas Didžioji ielas garumā varēja skatīt un iegādāties dažāda veida barankas, zivis, gaļas un piena izstrādājumus, dzintara, bronzas un sudraba rotas, keramiku, karstu alu, cepures utt. Ik pa brīdim – verbas, verbas, verbas… Tie ir Pūpolsvētdienas simboli – ziedu pušķi, vainagi, bet visbiežāk vertikālas virtenes, kas gatavotas no dabīgām un krāsotām smilgām, vārpām, salmenēm. Ik pa laikam bija sastopami arī Latvijas amatnieki un ražotāji ar dažādiem koka un ādas izstrādājumiem, pārtiku. Tālo ceļu bija mērojis arī Rūjienas kalējs Edvīns Šakalis un viņa metālkalumi.
Kas nu kuram tuvāks, bet uz šīs produkcijas fona izcēlās Kauņas mākslinieka Modesta Maļinauska gleznas – košām krāsām un interesantu redzējumu.
Ielu burzmu un trokšņus papildināja arī dažāda veida mūzika – folkloras kopas, individuāli ielu muzikanti, reliģiskas grupas.
Kad no Baltās katedrāles laukuma pavērās skats uz Ģedimina prospektu, tirgotājiem un cilvēku jūru visas ielas garumā, sapratām, ka tā visa ir daudz par daudz un jāpievēršas pašas Viļņas apskatei.
Ģedimina tornis diemžēl apmeklētājiem bija slēgts, jo lietavu dēļ cietis torņa kalns. Izturīgākie devās uz Trīs krustu kalnu, kurš ir vēl augstāks par Ģedimina torni un no kura paveras panorāma uz Lietuvas galvaspilsētu. Gida stāstījums ieintriģēja apmeklēt Užupi – nelielu teritoriju Viļņā, kas deklarējusi sevi par neatkarīgu republiku un kurai ir sava Konstitūcija. Šajā apkaimē dzīvo daudzi mākslinieki. Užupe ir arī UNESCO pasaules mantojuma objekts. Ar Užupes Republikas Konstitūciju var iepazīties daudzās valodās, arī latviešu. Daži konstitūcijas punkti ir nopietni, daži izraisa pārdomas vai smaidu. Lūk, daži no tiem:
– Cilvēkam ir tiesības uz karstu ūdeni, apkuri ziemā un dakstiņu jumtu.
– Cilvēkam ir tiesības nomirt, bet tas nav viņa pienākums.
– Cilvēkam ir tiesības neko nesaprast.
– Cilvēks ir atbildīgs par savu brīvību.
– Cilvēkam ir tiesības būt laimīgam.
