Lasīšanas laiks: 3 min
Oktobra pirmajā svētdienā atzīmējam Skolotāju dienu. Skolās gan tas notiks piektdienā. Līdzīgi kā mācību gada sākumā būs pateicības vārdi, ziedi. Būs dažāda ranga amatpersonu apsveikumi. Uz īsu brīdi skolotāju profesija būs uzmanības centrā. Taču svētki beigsies un atkal atsāksies ikdiena.
Kopš 1990. gada Latvijā ir bijuši 18 par izglītības jomu atbildīgie ministri, turklāt I. Druviete un K. Šadurskis amatā bijuši divreiz, bet J. Gaigals – veselas trīs reizes. Pat ņemot vērā mūsu nestabilās valdības, iznāk pārāk daudz.
Izglītības joma ir nepārtraukti uzlabota, modernizēta un reformēta. Viss pareizi, jo sabiedrība nestāv uz vietas, un tagadējie skolēni ir citādāki, nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Viņi, iespējams, ir drošāki, ar citādām prasmēm un iemaņām. Tāpēc būtu labi, ja izglītības ministrs zinātu, kā funkcionē valsts pārvalde, varētu skaidri un visiem saprotami izklāstīt savu vīziju par tālāko jomas attīstību.
Brīžiem gan šķiet, ka pašreizējai ministres kundzei narkologa J. Stradiņa terminoloģijā ir „rakstura akcentuācijas”. Ilgu laiku galvenā darbība bija vērsta pret Latvijas Universitātes rektoru I.Muižnieku, pirms tam bija „latgaliešu valodu visās skolās”, tad skolēnu brīvpusdienu jautājums un bērnudārzu pedagogu algu jautājums. Un, visticamāk, piedzīvosim ne to vien.
Aizvien asāk sāk iezīmēties skolotāju trūkums. Par to runā jau gadiem ilgi, bet jauno pedagogu, ar retiem izņēmumiem, vairāk nerodas. Mēģinām problēmu risināt ar „Iespējamās misijas” skolotājiem, veidojam programmas, lai par pedagogu varētu sagatavot ātrāk. Negribas gan ticēt, ka būs daudzi, kas būs gatavi atteikties no labi apmaksātām un pieprasītām inženieru vietām, lai kļūtu par fizikas vai ķīmijas skolotājiem. Un problēma jau nav tikai algā.
Salīdzinot ar minimālo algu valstī, pedagogi par pilnu slodzi saņem jūtami vairāk. Salīdzinot ar skolēnu mobilajiem telefoniem un ceļojumu galamērķiem, esam bezmaz trūcīgie. Problēmas ir visā sistēmā. Atalgojums, kas katru mācību gadu ir lielais noslēpums, zemais profesijas prestižs, izdegšana darbā. Pārprastās bērnu tiesības, aizmirstot par pienākumiem. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt līdz bezgalībai.
Pakāpeniski norisinās izglītības reforma. Par tās nepieciešamību nerunāsim. Jau sen skaidrs, ka visu iemācīties nav iespējams. Nav jēgas no iekaltām zināšanām, ja tās neprotam pielietot. Modernās tehnoloģijas atvieglo mūsu dzīvi, bet padara to arī nedrošāku. Pietiek iedomāties, kas notiks, ja uz dažām stundām atslēgsies internets un nebūs iespējams atrast padomu „Googlē”. Vesela paaudze nebūs spējīga tikt galā ar elementāriem ikdienas darbiem. Šādā situācijā ieguvēji būs tie, kas zinās, nevis paļausies uz to, ka visas atbildes jau kaut kur var atrast. Un, lai izprastu, noteiktai zināšanu bāzei jābūt.
Tas, ka mācību programmas jāpārskata, ir saprotams. Droši vien labāk būtu iemācīties mazāku apjomu, bet pamatīgāk, dziļāk. Tagad tam bieži vien pietrūkst laika, jo jāpaspēj „izskriet cauri” noteiktai programmai. Piedevām gribas taču salīdzināt skolas, to rezultātus. Vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir eksāmenu rezultātu salīdzināšana.
Jau vairākus gadus uztraucamies par zemajām zināšanām matemātikā. Bet kāda gan ir motivācija mācīties, ja centralizētais eksāmens skaitās nokārtots, iegūstot vien 5 procentus no iespējamā vērtējuma. Pat padomju laiku „bezizmēra trijniekam” bija jāzina vairāk. Pagaidām tikai runājam, ka augstskolās nebūtu šādi „ gudrīši” jāuzņem.
Bet oktobra pirmajā svētdienā ir Skolotāju diena. Lai visiem pedagogiem priecīgi svētki, zinātkāri skolēni un ieinteresēti skolēnu vecāki! Lai mūsu ieceres kaut nedaudz piepildās!
