Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta (HESPI) zinātniskais asistents Oskars Java pievērsies dokumentārā mantojuma izpētei. Pētījuma mērķis – veidot sinerģiju starp pētniecību un sabiedrību.
“Dokumentārais mantojums ir dažādi ar roku rakstīti materiāli, senas fotogrāfijas, audioieraksti u.tml. Tas ir aizraujošs darbs, ar ko šobrīd nodarbojas vairāki kolēģi no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Vidzemes Augstskolas. Viņi apzina krājumus, lai jaunradītu zināšanas,” skaidro pētnieks. Viņš stāsta, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvu krājumos rodami materiāli sākot no 16. gadsimta, kas vēsta par pavisam citu vēsturi, nekā esam raduši domāt.
“Piemēram, 50 okupācijas gados cilvēkiem mērķtiecīgi iegalvoja, ka latviešu tauta bijusi vergu tauta. Vēstures liecības atklāj, ka tie ir meli! Latviešu tauta vienmēr bijusi daļa no Rietumu pasaules un arī tajos laika līkločos, ko dēvējam par verdzības laikiem Latvijā bija tautieši, kuri strādāja valdībā un ieņēma augstus amatus, bija tirgotāji un saimnieki. Nav tiesa, ka visi bija apspiesti. Noverdzināja tikai noziedzniekus un kara gūstekņus. Mums jau izsenis ir bijušas savas tradīcijas, sava kultūra, bet mēs par to gandrīz neko nezinām, jo vēsture klusītēm guļ arhīvos,”
saka O. Java. Viņš vēlas, lai vēsturiskais mantojums, ar kuru mūsu bibliotēkas var lepoties, nonāktu līdz iedzīvotājiem pēc iespējas vienkāršākā ceļā, tā izgaismojot visus mītus un māņus.
“Esmu apņēmies veidot tiltu starp pētniecību un sabiedrību. Lai saprastu, kā šādu tiltu būvēt, sāku iedziļināties, kā vispār cilvēki meklē informāciju, pēc kādiem kritērijiem to atlasa, kuras vietnes apmeklē un kādus resursus, avotus, atslēgas vārdus izmanto?”
– saka O. Java.
Pētījuma gaitā viņš aptaujājis 354 respondentus un secinājis, ka cilvēki informāciju pārsvarā meklē tiešsaistē un sociālos medijos. “Taču jāuzsver, ka aptauju veicu Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa laikā, kas varētu izskaidrot izteikto tiešsaistes mediju lietojumu. Tāpat jāatzīmē, ka, pateicoties paradumu maiņai, šīs informācijas meklēšanas pieejas nākotnē varētu saglabāties. Nedomāju, ka, Covid-19 situācijai uzlabojoties, cilvēki tik knaši dosies apmeklēt bibliotēkas,” piebilst HESPI zinātniskais asistents.
O. Java arī uzsver, ka sava loma informācijas izplatībā ir mūsdienu jauniešiem. Viņi galvenokārt visu meklē internetā, tāpēc nekvalitatīvam saturam, kas tiešsaistē ir pār pārēm, pretī būtu jāliek kvalitatīvs saturs.
“Pozitīva iezīme ir tajā, ka Y un Z paaudzes labprāt dalās un lepojas, ja ir atraduši kaut ko unikālu, līdz ar to, mums ir svarīgi uzrunāt un aizsniegt jaunos viedokļu līderus,”
saka pētnieks.
Taču, ja jauniešiem svešvalodas un tehnoloģijas nesagādā problēmas, tad paaudzei, kas dzimusi pirms 1982. gada klājas grūtāk:
“Viņi zina, ka tiešsaistē ir informācija par dažādām tēmām, bet sliktās angļu valodas zināšanas viņus attur no kvalitatīva satura patērēšanas. Iepriecināt nevaru, jo arī nākotnē pētnieciskā valoda būs angļu valoda,”
saka O. Java un piebilst, ka, neatkarīgi no vecuma, pētījuma respondenti bijuši labākās domās par savām informācijas meklēšanas prasmēm, nekā tās ir patiesībā.
Pētījums “Dokumentārā mantojuma izpēte, veidojot sinerģiju starp pētniecību un sabiedrību” nākotnē būs noderīgs jebkurai bibliotēkai vai institūcijai, kas strādā ar informāciju.
