Valsts prezidents Egils Levits apmeklē Ipiķu pagastu (1)

30. septembrī Valsts prezidents Egils Levits apmeklēja Ipiķu pagastu, tiekoties ar vietējiem lauksaimniekiem, kultūras cilvēkiem un Igaunijas pilsētas Moisakilas iedzīvotājiem, informē Valsts prezidenta kanceleja.

Prezidents ar lielu atzinību novērtēja Ipiķu brīvprātīgā entuziasta Maira Čukura un Tartu Seppa biedrības darbu, atjaunojot slavenā igauņu mitologa un tulkotāja Reiņa Seppa mājas “Eglītes”, kurās tapuši daudzi tulkojumi, tai skaitā islandiešu “Eddas dziesmas”.

“Reinis Sepps bija izcils igauņu tulkotājs, mitologs, arī mežabrālis, kuru izsūtīja uz Sibīriju, bet viņš tik un tā spēja pastāvēt cauri laikiem ar savu alternatīvo garīgo dzīvi. Esmu lasījis Ulda Bērziņa latvisko tulkojumu islandiešu “Eddas dziesmas” un zinu, cik tas ir sarežģīts teksts, tāpēc augsti novērtēju Seppa veikumu igauniski un ceru, ka šīs Seppa mājas kļūs par aktīvu latviešu–igauņu kultūras mijiedarbības vietu,”

sacīja prezidents.

E. Levits kopš inaugurācijas ir apmeklējis visas inaugurācijas runā minētās Latvijas robežvietas, uzsverot vienvērtības principu attiecībā pret visām mūsu zemes vietām. Atbildot uz Ipiķu iedzīvotāju jautājumiem, prezidents to pamatoja.

Ipiķu pagasta iedzīvotāji šodien, tiekoties ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, pauduši neapmierinātību ar plānoto administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz Rūjienas novadu pievienot Valkas novadam, aģentūrai LETA stāstīja Rūjienas novada priekšsēdētājs Guntis Gladkins (Vidzemes partija).

“Valsts prezidents bija izvēlējies apmeklēt vienu no vismazākajiem pagastiem Latvijā, kur patlaban dzīvo tikai vairāk nekā 100 iedzīvotāju un tas atrodas vistālāk Latvijas ziemeļos, un kuram ir nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība Latvijas vēsturē,”

sacīja Gladkins.

Valsts prezidents uz Latvijas un Igaunijas robežas ticies arī ar igauņiem un pārrunājis Ipiķu iedzīvotājiem svarīgus jautājumus par uzņēmējdarbību, lauksaimniecību, pasta pakalpojumu sadārdzinājumu, piebilda Gladkins.

Pašvaldības vadītājs pastāstīja, ka iedzīvotāji informēja Levitu, ka viņi ir savākuši 3050 iedzīvotāju parakstus, lai Rūjienas un Naukšēnu novadi netiktu pievienoti Valkas novadam. Viņi vēlas, lai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP) atbrauktu pie viņiem un uzklausītu viņu viedokli, kā arī ņemtu vērā viņu argumentus.

Gladkins sacīja, ka viņš ir uzaicinājis Valsts prezidentu apmeklēt arī Rūjienu.

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Ipiķu pagasta iedzīvotājiem 2019. gada 30. septembrī

Paldies, dārgie ipiķieši, par iespēju būt šeit, jūsu vidū, un apmeklēt šo Latvijas, vistālāk uz ziemeļiem izvirzīto un vistuvāk Ziemeļpolam esošo, punktu!

Es domāju, ka šī dziesma “Es mīlu šo dzimteni mazo, kur igauņus par brāļiem saucu” ļoti labi raksturo Ipiķu pagastu. Ipiķi ir ļoti svarīga vieta no Latvijas vēstures aspekta, kā to teica arī Rūjienas novada domes priekšsēdētājs, jo šī ir viena no Latvijas armijas dzimšanas vietām. Bez Latvijas armijas nebūtu Latvijas valsts. Šeit arī dzimuši vairāki Latvijas mērogā slaveni cilvēki, kā arī divi Rīgas pilsētas mēri. Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs Latvijas okupācijas laikā – sūtnis Zariņš un arī citi Viestura ordeņa kavalieri šodien ir starp mums. Ipiķi ir maza kopiena, bet nozīmīga un svarīga Latvijai kopumā.

Es gribētu teikt to, ka Latvijas teritorija ir samērā liela un tur var ietilpt gan Beļģija, gan Nīderlande, gan Luksemburga kopā. Bet mūsu princips ir (un man šķiet, ka to vajadzētu ievērot, arī īstenojot Administratīvi teritoriālo reformu) vienvērtības princips.

Vienalga, kur tu Latvijā dzīvo, tev ir jābūt tādām pašām dzīves iespējām kā citās Latvijas daļās, it sevišķi Rīgā. Un šis vienvērtības princips (to es esmu uzsvēris arī valdībai un Saeimas deputātiem) ir jāievēro visos aspektos.

Ir svarīgi arī tas (un domes priekšsēdētājs to teica, kā arī pagasta pārvaldes priekšniece), ka ir būtiska piederība. Piederība ir viena no latviskās identitātes elementiem. Par Administratīvi teritoriālo reformu runājot, es dzirdēju, protams, par to, ka Rūjienas novads negrib pievienoties vienībai, ko Ministru kabinets ir paredzējis, bet gan citai – tuvākai, kas, kā es teiktu, ir ne tikai emocionāli tuvāka, bet arī ekonomiski, un tā ir Valmiera. Es domāju, ka tas ir diskusiju vērts jautājums, un Ministru kabinets, protams, zina par šiem argumentiem. Ja Ministru kabinets to neskatīs, tādā gadījumā vēl ir iespēja Saeimā. Saeimā būs plašas diskusijas par ļoti daudziem Administratīvi teritoriālās reformas jautājumiem, tā kā par to var noteikti diskutēt.

Manuprāt, galvenais ir tas, ka arī pēc Administratīvi teritoriālās reformas paliek šī lokālā vienība. Proti, šis pagasts nedrīkst pazust no Latvijas teritorijas reformas rezultātā.

Ipiķi vienmēr ir bijuši, un tiem ir jāpaliek arī turpmāk. Jautājums ir par to, cik daudz uzdevumu tiek uzlikti pagastam un cik daudz uzdevumu tiek uzlikti novadam tādam, kāds tas ir patlaban. Bet tas ir cits jautājums, vairāk tehnisks, taču no identitātes viedokļa šie vēsturiskie veidojumi (un Ipiķi un Rūjienas novads noteikti pieder pie tiem) ir ļoti būtiski no visas valsts viedokļa un no latviešu nācijas un nacionālās identitātes viedokļa.

Tāpēc, es domāju, ka arī pārvaldes vadītāja runāja par to, kas bija Ipiķos pirms 80 gadiem, un, lai gan šogad pagastam ir četrreiz mazāk iedzīvotāju, ir jēgpilni piemērot attiecīgo infrastruktūru, ekonomisko un kultūras infrastruktūru tā, lai tie cilvēki, kuri patiešām tur dzīvo, varētu visoptimālāk dzīvot un izmantot savas iespējas.

Nevis objektīvais cilvēku skaits kādā vienībā ir būtisks, bet gan tas, kādā veidā šie cilvēki organizē savu dzīvi.

Es reizēm lietoju piemēru, proti, visaugstākais dzīves līmenis Eiropā ir vismazākajā Eiropas valstī, un tā ir Luksemburga, kur ir četrreiz mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Tas nozīmē, ka būtisks ir nevis iedzīvotāju skaits pats par sevi, bet kādā veidā šie iedzīvotāji sevi organizē. Un es esmu guvis ļoti pozitīvu iespaidu par to, kā Ipiķu iedzīvotāji organizē savu dzīvi. Šeit ir visas iespējas dzīvot tīrā un labā vidē, kas nav citviet Latvijā un vēl jo mazāk – citās Eiropas daļās. Jānovērtē šī iespēja (un es teiktu tiešām privilēģija) dzīvot šajā vidē.

Četri cilvēki uz kvadrātkilometru ir samērā nedaudz. Tas ir ļoti nedaudz. Bet tas nozīmē, ka uz katru cilvēku ir ārkārtīgi daudz dabas. Jo vairāk laiks un attīstība iet uz priekšu, jo svarīgāks kļūst šis elements. Pagājušajā nedēļas es piedalījos ANO Klimata samitā, kur varēja burtiski redzēt, ka līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu daba kļūst arvien retāka. Turklāt citviet daba ir kaut kas eksotisks. Šeit cilvēki dzīvo tīrā vidē (biju arī vienā bioloģiskajā saimniecībā, kur izmanto šo ekonomisko nišu, lai veicinātu savu ekonomisko attīstību), un šeit ir arī lielas priekšrocības dzīvot un organizēt savu ikdienu.

Vēl man šķiet, kā to arī apstiprināja pārvaldes vadītāja, ka faktiski Ipiķu cilvēki cits citu pazīst, un divsimt cilvēku arī nav grūti pazīt. Ir dažādi cilvēki, kas dzīvo, bet arī dzīvo kā ģimene. Katrā ģimenē ir ļoti dažādi cilvēki, un arī viņi strīdas savā starpā. Tas pats attiecas arī uz šo lielāko ģimeni – Ipiķu pagastu. Es vēlu, lai jūs tikpat labi un vēl labāk un intensīvāk organizētu savu dzīvi šeit. Paldies jums! Labprāt atbildēšu uz jūsu jautājumiem.