Tuvojoties valsts svētkiem, gribam lepoties ar mūsu zemi un iedzīvotājiem, valmieriešiem un sporta skolas audzēkņiem!
Valmieras Bērnu sporta skolā ik gadu savas sportiskās gaitas uzsāk daudzi jaunie sportisti, kuru augstie sasniegumi tiek novērtēti ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Pieņemot izaicinājumus un attīstot talantus, nereti jaunie sportisti savu ceļu turpina ārzemju skolās, taču došanās prom no Tēvzemes ne vienmēr nozīmē vienaldzību pret savām mājām un Latviju, bet gan vēlmi nest Latvijas un Valmieras vārdu Pasaulē.
Sveicot Latviju simtgadē, aicinājām Valmieras Bērnu sporta skolas audzēkņus un Latvijas izlašu dalībniekus, kuru tālākais dzīves ceļš vedis uz citām zemēm, dalīties savos sveicienos Latvijai, tās iedzīvotājiem un Bērnu sporta skolas audzēkņiem.
Kopā ar sveicieniem Latvijas simtgadē basketboliste Ivanda Hudjakova un vieglatlēte Kristīne Strazdīte, studējošas Amerikā, bet no Andoras – basketbolists Valters Vēveris, dalās sajūtās par to, kā ir būt latvietim ārzemēs un kāpēc viņu sporta gaitas turpinās ārzemēs.
“Septiņu gadu vecumā uzsāku savas sportista gaitas VBSS, un nu jau 14. gadu spēlēju basketbolu. Pašlaik atrodos Amerikā, kur mācos un spēlēju Vincennes Universitātē. Pavadot jau otro gadu citā pasaules malā, tā manī raisa dažādas sajūtas. Protams, ir lieliski redzēt ko jaunu un nebijušu, bet ļoti bieži pietrūkst māju sajūta. Mana izvēle studēt Amerikā nenāca viegli, jo sākumā tas viss likās tik nereāli un pat biedējoši, bet esmu laimīga par šo iespēju, kuru es nepalaidu garām.
Būt latvietei ārzemēs man nozīmē ļoti daudz. Patiesībā lielākajai daļai no amerikāņiem nav ne jausmas, kas tā tāda Latvija ir, un katru reizi stāstot un aprakstot savu valsti es jūtos lepna par mūsu mazo, neatkarīgo valsti. Vienmēr atmiņā man būs vasaras, kuru laikā piedalījos valstsvienību čempionātos. Vispatīkamākais mirklis ir, kad visa komanda roku rokā pirms spēles dzied Latvijas himnu, un tad rodas šī patriotiskā sajūta, cik lieli mēs patiesībā esam! Es ilgojos pēc visa – ģimenes, draugiem, dabas, ēdiena.
Šajā Latvijas dzimšanas dienā katram latvietim es novēlu aizdomāties, cik patiesībā mēs esam liela valsts, ar savu valodu, tradīcijām, novērtēt, cienīt un mīlēt ikvienu, kas mums ir apkārt! Vienkārši lepoties ar Latviju un vienmēr par to runāt ar paceltu galvu!”
/Ivanda Hudjakova/
“Savas sportista gaitas es uzsāku Valmierā, airēšanas slalomā, jo mamma ir šī sporta trenere un man nebija citas izejas. Pašlaik dzīvoju Elonā, Ziemeļkarolīnas štatā, Amerikā un trenējos vieglatlētikā, kur manas disciplīnas ir lodes grūšana un diska mešana. Ir brīži, kad uznāk tāds kā vājuma brīdis un gribas visu pamest, jo ir diezgan baisi atrasties pilnīgi otrā pasaules galā vienai pašai, bet tādi brīži ir ļoti reti un pārsvarā šeit jūtos labi. Es izvēlējos turpināt iesākto ārzemēs, jo tā nodrošināju sev vēl vismaz 4 gadus ar sportu un vēl lielisku iespēju iegūt izglītību kamēr sportoju.
Būt latvietei ārzemēs ir nepierasti, jo visi vienmēr prasa no kurienes esmu un tad man ir ļoti ilgi jāskaidro, jo viņi nekad nav dzirdējuši par mūsu valsti. Man vienmēr ir liels prieks uzvilkt Latvijas izlases sporta tērpu un darīt to, kas man padodas un vēl pārstāvēt savu valsti. Pārstāvot savas valsts izlasi, vienmēr izjūtu pacilātības sajūtu un lielu piederību. Man par mājām visvairāk atgādina bildes pie sienas manā jaunajā guļamistabā. Visvairāk ilgojos pēc ģimenes un draugiem. Viņi vienmēr ir atbalstījuši mani un bijuši blakus, kad man tas bija nepieciešams.
Sporta skolas audzēkņiem novēlu veiksmi, cīņas sparu un godam nest sporta skolas un Valmieras vārdu pasaulē. Būt lepniem par savu valsti ne tikai svētkos, bet arī ikdienā un visiem kopā darot arī turpmāk labus darbus sev un citiem.”
/Kristīne Strazdīte/
“Savas sportista gaitas basketbolā es uzsāku un slīpēju savā dzimtajā pilsētā – Valmierā. Pašlaik dzīvoju Andorrā (Andorra La Vella). Esmu noslēdzis līgumu ar ACB klubu “MoraBanc Andorra”, līdz ar to trenējos un spēlēju Spānijā. Atrasties tik tālu no mājām, protams, ir nedaudz bēdīgi. Pietrūkst ģimene, tuvākie draugi. Vienīgais veids, kā varu sazināties ar viņiem, ir caur telefonu vai video zvaniem, kurus izmantoju katru dienu. Ilgojos arī pēc Valmieras, savām mājām. Taču tajā pašā laikā, tāda nošķirtība labi palīdz fokusēties uz saviem mērķiem. Nav jādomā par blakus lietām. Varu maksimāli pievērsties sev, savam ķermenim un treniņu procesam, protams, neaizmirstot par mācībām. Katru dienu spert soli uz priekšu, pievēršot uzmanību arī mazajām lietām, kas sportā nosaka ievērojamu atšķirību. Nolēmu doties prom no Latvijas, jo saņēmu labu piedāvājumu, no vietas un organizācijas, kas man ļoti patika. Iespēja spēlēt Spānijā, pāriet uz savādākiem basketbola ūdeņiem, bija pārāk vilinoša, lai teiktu “nē”. Kopā ar ģimeni, treneri un aģentu nolēmām, ka man tas būtu pareizākais solis.
Runājot par spēlēšanu Latvijas izlasē – tas ir milzīgs gods ar kuru kopā nāk liela atbildība. Tas ir pienākums, katru reizi iziet laukumā, darīt visu, kas savos spēkos, lai aizstāvētu savu valsti un iepriecinātu līdzjutējus. Sajūtas, dodoties laukumā ar saviem draugiem, spēlējot pret citu valstu izlasēm un dzirdot, kā arī sajūtot savas tautas atbalstu, ir neaprakstāmas!
Mans novēlējums mūsu iedzīvotājiem, sportistiem un audzēkņiem būtu – ticēt sev, uzstādīt sev daudz mazus mērķus, kas palīdzētu nokļūt līdz lielajiem, lai arī kādā jomā tie būtu. Sapņot, bet tajā pašā laikā strādāt, trenēties, mācīties, lai savus sapņus sasniegtu. Jauki pavadīt valsts svētkus kopā ar savām ģimenēm un tuvajiem, jo viņi ir tie, kas mūs grūdīs uz priekšu, atbalstīs un palīdzēs tad, kad nepieciešams.”
/Valters Vēveris/
Daudz laimes, Latvija!
