Lasīšanas laiks: 9 min
Arnis Rumbenieks ir Valmierā dzimis Latvijas vieglatlēts, soļotājs, kurš pārstāvējis Latviju 2012. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Londonā un 2016. gada olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Nesen sacensībās Ukrainā sportists labojis savu personīgo rekordu 50 kilometru soļošanā, lietainos un drēgnos laikapstākļos finišējot pēc trim stundām 55 minūtēm un 27 sekundēm. Bijis saistīts ar Valmieras sporta vidi, tad vairāk nekā 10 gadus pavadījis prombūtnē, bet tagad atgriezies uz dzīvi Valmierā – aicinājām uz sarunu olimpieti ARNI RUMBENIEKU, lai iztaujātu par viņa plāniem un atgriešanos.
Kur tu atradies pēdējos gados un kas veicināja tavu atgriešanos Valmierā?
2008.gadā devos uz Ventspili, meklējot izaugsmes iespējas. Padzīvoju kādu laiku Ventspilī, bet pēdējo pusotru gadu kopā ar sievu aizvadīju Vācijā, Esenē. Lēmumu par atgriešanos Valmierā ietekmēja vairāki faktori un tas viss tā likumsakarīgi salikās kopā – plānojām ģimeni un, kad ar sievu vairākkārt bijām viesojušies pie maniem vecākiem Valmierā, arī viņai ļoti iepatikās šī pilsēta. Vēl man sanāca kopā ar Jāni Baiku mērot pus ceļu no Rīgas uz Valmieru, kad viņš devās skrējiensoļojumā, un uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja tas, ka pilsētai ir sportisks mērs. Ļoti novērtēju viņa plānus par sporta attīstību pilsētā, Olimpisko centru un topošo Jāņa Daliņa stadionu, un man šķiet, ka šobrīd neko labāku savai ģimenei, sev un izaugsmei es nevarētu atrast.
Kā atgriešanās Valmierā ir ietekmējusi tavus treniņus?
Man ir ļoti patīkami redzēt, ka Valmiera aug un attīstās. Es novērtēju uzsākto veloceliņu izveidi, piemēram, virzienā no Kocēnu kalna, caur Baloža ielu, līdz pat Dzelzītim. Katra šāda infrastruktūra priecē un ļoti atvieglo treniņu procesu, jo treneris man brauc līdzi ar velosipēdu. Protams, ļoti gaidu atjaunotā Jāņa Daliņa vieglatlētikas stadiona un manēžas atklāšanu. Burtiski 10 minūšu gājienā man ir pieejams Vidzemes Olimpiskais centrs, līdz ar to ir iespēja izmantot svaru zāli, peldbaseinu, pirtis, kas pozitīvi ietekmē manu treniņu procesu.
Un kā ar sportiskajiem mērķiem un plāniem? Vai atgriešanās Valmierā ir tos ietekmējusi, vai, tieši otrādāk – sportisko plānu dēļ notikusi atgriešanās?
Es nepārvāktos uz Valmieru, ja neredzētu šeit savu ceļu izaugsmei. Man ir ļoti būtiski organiski iederēties vidē un šeit tā ir. Šeit, Valmierā, es redzu sev vietu arī pēc sportisko gaitu beigām, jo šeit ir kustīga, sportiska sabiedrība, ar kuru varēšu dalīties savā pieredzē, kā rūpēties par veselību. Tādu es redzu savu ceļu turpmāk. Ceru, ka no manas atgriešanās Valmierā pilsētas iedzīvotāji būs tikai ieguvēji un arī es kā Valmieras iedzīvotājs varēšu veicināt sportisko garu pilsētā.
Kas tevi piesaista Valmierā?
Es varu tikai vēlreiz pārliecināties par to, ka Valmieras sauklis “Dzīvot un domāt zaļi” ir ļoti trāpīgs, jo man patīk, ka Valmiera ir ļoti “zaļa”, apkārt ir daudz mežu, pa vidu Gauja un, protams, pāri visam ir tas, ka tiek domāts par valmieriešu labklājību – tiek attīstīta sporta infrastruktūra, veloceliņi, sakopta daba.. Viss, ko es izmantoju tagad, un tas, kas man vēl būtu vajadzīgs – top, un man tas ir ļoti svarīgi. Arī no manas ģimenes perspektīvas, mums šeit ir ērti pieejams viss, kas nepieciešams. Tepat tuvu ir profesionāli fizioterapeiti, pie kā doties ar jaundzimušo, sieva var doties uz baseinu un nodarbībām, un, manuprāt, tas mūsu ģimenei ir ļoti liels ieguvums. Tādēļ arī es atgriežos Valmierā, jo redzu, ka pilsēta ir stabila un ērta jaunajām ģimenēm.
Kādi ir tavi tuvākie sportiskie mērķi?
Es gaidu to brīdi, kad globālā pandēmija mitēsies un ceru, ka nākamgad Valmierā būs kādas nozīmīgas sacensības, kurās savu skatītāju priekšā varēšu veiksmīgi startēt. Protams, gaidu arī Tokijas olimpisko spēļu kvalifikāciju un startus.
Tātad, Tokijas Olimpiskās spēles…
Protams! Visi mērķi pagaidām saistās par un ap Tokiju. Vairs jau tā nekur tālu nav un nav nekas abstrakts, ir palicis maz laika, tiek plānotas treniņnometnes. Mans iepriekšējais personīgais rezultāts bija 3 stundas un 55 minūtes, un, lai tiktu uz Tokiju, ir jāiekļaujas Pasaules TOP 60, kas arī ir mans tuvākais mērķis. Protams, ideālā variantā būtu izpildīt normatīvu (3 stundas 50 minūtes), kas man ir ļoti augsts rezultāts, bet, ja viss labi sakrīt, neizslēdzu iespēju, ka varētu pavasarī izpildīt normatīvu.
Kā tu gatavojies šīm Olimpiskajām spēlēm?
Nekas būtiski neatšķiras no šī konkrētā starta, bet, lai būtu īss ieskats, varu nedaudz pastāstīt par savu ikdienu. Mēnesī pieveicu 800 kilometrus, ja ir labs mēnesis. Lai sakrātu šādu kilometrāžu, dažkārt mēroju 40 km garus treniņus. Tas man aizņem vidēji 4h un treniņa laikā stingri sekoju pulsam. Maršruts tiek izplānots iepriekšējā vakarā, vadoties pēc laikapstākļiem un vēja virziena. Treneris brauc līdzi ar velosipēdu vai ziemā – ar auto. Arī brokastis tiek sagatavotas iepriekšējā dienā, tātad, treniņu dienā paēdu sagatavotās brokastis, izpildu stiepjošos vingrinājumus, sagatavoju līdzi dzērienus un veselīgas uzkodas, un dodos distancē, bet ar tiem 40 kilometriem, protams, nekas nebeidzās. Pēc tam seko fizioterapija, uz kuru nevar neiet un kas noteikti nav nekāda atpūta – tas ir diezgan sāpīgs process, kurā speciālists masē, stiepj muskuļus un, varētu teikt, ka moka mani, bet tas viss, protams, ir ļoti nepieciešams un ir uz labu. Pēc treniņa veselīga maltīte un sākam plānot nākamās dienas treniņu. Kopumā, konstanti jāuztur tāds veselīgs, aktīvs dienas ritms un režīms.
Kādus maršrutus veic?
Manā maršrutā bieži ir tuvākās apdzīvotās vietas – Kauguri, Cempi, Brenguļi, un tad atpakaļ uz Valmieru. Ja iet vienā virzienā, tad, piemēram, Valmiera – Rūjiena. Bet svarīgākais visā procesā ir treniņu kvalitāte. Ja es kādam iedotu savu treniņu plānu, iespējams, viņam tas tā nestrādātu, jo ir ļoti daudz mazu knifu, kuri ietekmē treniņu kvalitāti.
Un kā ar tavu diētu?
Sportista diēta – tā parasti visiem interesē (smejas). Kopumā savā ikdienā cenšos ievērot trīs lietas – divi litri ūdens, daudz zaļo lapu salātu un daudz dārzeņu, augļu. Lietoju arī makaronus un rīsus, bet, pārsvarā, uzsvars uz dārzeņiem. Gaļa manā ēdienkartē nav tik populāra, biežāk piekopju veģetāru dzīvesveidu – lietoju uzturā pupiņas, tofu, riekstus. Ar tieši šo jaunieši, manuprāt, grēko – nelietojot uzturā riekstus, rozīnes, dateles, kas sniedz daudz ko vērtīgu. Vēl viens svarīgs aspekts sportista režīmā ir miegs. Ne visiem ir tā iespēja gulēt astoņas stundas, bet es cenšos to darīt, ar visu jaundzimušo ģimenē un mazuļa miega režīmu. Pieceļoties naktī, protams, miega kvalitāte nedaudz krītas, bet tas ir šī dzīves posma sīkums. Svarīgāks ir kopējais ģimenes atbalsts, kura man nebūt netrūkst un par ko esmu ļoti pateicīgs.
Kā, tavuprāt, notiks Tokijas Olimpiskās spēles un vai pašreiz pasaulē notiekošais ietekmēs sportiskos sniegumus?
Pārvietošanās ierobežojumi ļoti ietekmē manu treniņu procesu un noteikti, ka priekšrocības ir to valstu sportistiem, kurās ir kalni. Ja man jāaizvada nometne 2000 m.v.j.l., tad, teiksim, Spānijā jau ir kalni un Spānijas sportistiem tā ir priekšrocība. Pieļauju, ka būs izmaiņas un tieši par sliktu tām valstīm, kurās nav iespēju doties uz kalniem. Neskatoties uz to, ļoti daudz var panākt ar centību un es ticu, ka smags darbs atmaksājas, tādēļ nav vērts nokārt degunu un izmantojam visus resursus, ar kuriem var strādāt un kas mums ir. Valmieras jaunā manēža būs ļoti liels pienesums manā ikdienas treniņu procesā, ļoti gaidu tās pabeigšanu.
Vai gatavojies arī kādiem sadzīviskajiem ierobežojumiem Tokijas Olimpisko spēļu laikā un vai tie varētu radīt sarežģījumus?
Domāju, ka noteikti būs kaut kāda veida burbulis, kurā būs jāuzturas un pieļauju, ka būs pastiprināti jāveic testi gan pirms došanās uz Olimpiskajām spēlēm, gan esot tur, uz vietas, kā arī jāievēro jau esošie epidemioloģiskie ierobežojumi – maskas, dezinfekcijas līdzekļi un tamlīdzīgi. Starp citu, Latvijas Olimpiskā vienība jau lidojot uz Pasaules čempionātu Dohā vēl pirms visas šīs epidēmijas sāka ievērot pastiprinātus drošības noteikumus – pēc iespējas mazāk uzturēties publiskās vietās, lidostās lieki nestaigāt apkārt, regulāri mazgāt rokas, lidmašīnā atvērt visus ventilatorus līdz galam, lai vairāk cirkulētu gaiss, līdz ar to, profesionālam sportistam šis viss nav nekas jauns un ir jau integrēts mūsu ceļošanas praksē. Jau vairākus gadus, kopš Latvijā ir izteikts gripas laiks, cenšamies publiskos pasākumus neapmeklēt. Lai vai kāds vīruss būtu sabiedrībā, tas nekas labs nav, tādēļ jāveic viss, lai mazinātu iespēju ar to inficēties.
Kuras no Valmieras piedāvātajām iespējām un sporta būvēm tu izmanto šobrīd?
Galvenokārt izmantoju Vidzemes Olimpisko centru un visas tā sniegtās iespējas. Apmeklēju fizioterapeitu Sporta Veselības centrā, izmantoju dažādas terapijas metodes un Gaitas un kustību analizatoru, ko iesaku izmēģināt arī citiem – iespējas Valmierā ir ļoti plašas un nekur citur tās nav jāmeklē. Priecē arī tas, ka es vēl ļoti daudz ko neesmu paspējis izmēģināt un iekļaut savā ikdienā, ir plašas iespējas un katra jauna, svaiga vēsma tikai sekmē gan manu, gan kopumā valmieriešu labklājību. Kad ir atvērts Valmieras peldbaseins, izmantoju pirtis un ūdens rekreāciju kā neatņemamu savas ikdienas daļu. Ne vien sportisti, bet ikviens iedzīvotājs nevar tā īsti atpūsties mājās, sēžot dīvānā. Ir jānodarbina savs ķermenis, jābūt kustībā, atpūtas brīžos jānodarbojas ar vieglām kustībām, kas arī ir šī rekreācija. Svīšana pirtī vai stiepšanās, sāls vannas procedūras, burbuļvannas – tas viss palīdz uzlabot ķermeņa darba spējas, atslogojot ķermeni no ikdienas slodzes. Atpūtas dienās mēdzu arī izskriet krosiņu pa Sajūtu parka takām vai gar Daliņu pludmali.
Tātad ūdens atpūtu tu plaši izmanto rekreācijai, bet vai peldēšana ietilpst arī tavā treniņu plānā?
Šobrīd laikapstākļi ir ļoti pateicīgi treniņiem ārā, tādēļ to aktīvi izmantojam, kamēr vēl ir, un peldēšana nav manā ikdienas treniņu plānā, bet plānojam, ka ziemā, pie skaudrākiem laikapstākļiem, peldēšana pēcpusdienā lieliski iederēsies pēc dienas pirmās daļas un rīta treniņa. Peldēšana gan kā treniņš, gan kā rekreācijas līdzeklis vienlaicīgi.
Minēji, ka dzīvoji citur vairāk nekā 10 gadus. Kas ir mainījies Valmieras sporta vidē tavas prombūtnes laikā?
Mani pirmie soļi sportā tika aizvadīti pie tagadējās Valmieras Bērnu Sporta skolas direktores Līgas Dzenes un pie trenera Raita Ravinska. Atceros, ka trenējāmies J. Daliņa stadionā zem tribīnēm, kur bija pieci 60m gari celiņi. Telpas bija šauras un temperatūra, mitrums ne vienmēr bija atbilstoši vēlamajam. Arī peldbaseinu Valmieras Pārgaujas Ģimnāzijā aktīvi izmantojām, tobrīd nebija citas pieredzes un šķita, ka tā ir labi. Bet izmaiņas nav tikai sporta būvēs! Redzu, ka VOC ir aktīvs un organizē dažādus pasākumus, sacensības. Cik man ir redzams, vieglatlētikas treneru kolektīvs ir kļuvis jaunāks. Pilsētā ir vairāk aktīvu klubu, sporta zāles. Ja salīdzina arī ar kopējo Latvijas līmeni un cik man ir sanācis ceļot pa Eiropu – Valmiera ar visām tās sniegtajām iespējām jau ir Eiropas līmenī un tā vēl tikai augs, tā ka esmu pareizajā laikā un vietā un ceru, ka mana gaišā vīzija, ko es redzu par Valmieru, piepildīsies. Es noteikti nākšu talkā, lai mums visiem kopā šeit, Valmierā, būtu drošāk, sportiskāk un veselīgāk!
