Studēsim Valmierā, Rīgā vai dosimies “trimdā”? (2)

Iespējams, šis ir viens no visbiežāk apspriestajiem jautājumiem jauniešu vidū, absolvējot kādu no Valmieras vidusskolām, ģimnāzijām vai Valmieras tehnikumu. Jaunietim, iegūstot vidējās vai profesionālās vidējās izglītības apliecinošu dokumentu, nākas izdarīt izvēli, kas ietekmēs gan karjeras virzienu, gan dzīvesvietu. Atbalstu šādu lēmumu veikšanai vidusskolas klašu audzēkņiem cenšas sniegt gan konkrētā izglītības iestāde, gan Valmieras pašvaldība, skaidrojot vadlīnijas situācijai darba tirgū. Tomēr, eiforijai par sasniegto rimstoties un apzinoties, ka pirmie cietie diploma vāki, ar kuriem uz brīdi katrs tik ļoti lepojās, ir tikai sākums, jaunietis visbiežāk nonāk neierastā situācijā. Vairs nav skolotāju, kuri norādīs „kad, kur un kā tieši”, ģimenes viedoklis neatbilst topošā studenta vēlmēm, un ne katru interesē nozares, kurās iespējams studēt un atrast tīkamu darbavietu Valmierā. Seko vienkāršs jautājums sev „Ko man patiesībā darīt tālāk?”.

Motivācija, pašvērtējums un vēlme sniegties pēc kā augstāka Valmierā netrūkst. Varam droši lepoties – gan Valmieras pilsētas, gan tuvāko novadu jaunā paaudze, kura vēl nesen saņēma simboliskos gredzenus, piekariņus, piespraudes jeb vienkārši „žetonus”, vidējās izglītības iestādes absolvē ar augstiem rādītājiem valsts centralizētajos eksāmenos. Ne tikai virs vidējā līmeņa. Aprēķinot vidējo aritmētisko rādītāju, pat ar augstākiem rezultātiem, salīdzinot ar pārējām astoņām republikas nozīmes pilsētām. Arī abas ģimnāzijas joprojām ieņem augstas vietas Latvijas skolu reitingā (Valmieras Valsts ģimnāzija – 40. un Valmieras Pārgaujas ģimnāzija – 31.). Par izglītības kvalitāti un jauno darba tirgus iekarotāju teorētisko sagatavotības pakāpi Ziemeļvidzemē nevarētu strīdēties. Informācija par centralizētajiem eksāmeniem pieejama Valsts izglītības satura centra portālā www.visc.gov.lv.

Tomēr ne vienmēr tiekšanās pēc kārotā statusa un materiālā nodrošinājuma korelē ar sentimentālām jūtām pret pilsētu, kurā iegūti pamatu pamati savai turpmākajai izaugsmei. Latvijā joprojām novērojama strauja urbanizācija jeb iedzīvotāju migrācija no valsts mazāk apdzīvotajiem novadiem uz lielākajām pilsētām. Latvijas izglītības kontekstā urbanizācijas piemērs būtu kādas Valmieras vidusskolas absolvents, kurš ir nolēmis studēt Rīgā. Precīzāk – vairāki simti absolventu, kuri maina savu faktisko dzīvesvietu. Iemesli šādai rīcībai ļoti ir vienkārši un pat sadzīves situācijās bieži dzirdēti. Sākot ar draugu, paziņu un vecāku ieteikumiem un vēlmi iepazīt galvaspilsētu, un turpinot ar tādiem objektīvākiem apsvērumiem kā plašāks studiju programmu klāsts un karjeras iespējas sev tīkamajā nozarē.

Izglītības un zinātnes ministrija ir veikusi pētījumus, lai noskaidrotu studējošo jauniešu mobilitātes rādītājus un urbanizācijas līmeni galvaspilsētā. Arī Centrālās statistikas pārvaldes portālā www.csb.gov.lv ir pieejami dati par studējošajiem un absolventiem darba tirgū, kuri ir deklarēti Rīgā, bet ieradušies no citām pilsētām. Diemžēl nav iespējams noskaidrot, cik absolventu atgriežas Valmierā, jo deklarētā dzīvesvieta ne vienmēr sakrīt ar faktisko dzīvesvietu. To, ka lielākā daļa par savu jauno dzīvesvietu izvēlas galvaspilsētu, var loģiski secināt pēc novērotā.

Jau labu laiku vēl izplatītāka ir tendence studēt Eiropas Savienības valstīs, kurās augstākā izglītība mēdz būt pilnībā valsts apmaksāta, un studiju programmu saturs ļauj strādāt plašākā mērogā gan ģeogrāfiski, gan nozarē, kuru jaunais entuziasts ir tikai sācis izprast. Tas šķiet ļoti vilinoši ne tikai valmieriešiem. Galvenie apsvērumi, lai dotos “trimdā”, parasti ir sociālekonomiski. Jāatceras arī, ka Latvijas iedzīvotāju diaspora Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Īrijā un Skandināvijas valstīs, ir pietiekami plaša, lai rastos “mājas sajūta”. Šajās valstīs ir latviešu komūnas, kurās arī jaunieši, pat ja sākotnēji apsvēra domu atgriezties, mēdz adaptēties, turpinot darbu ārpus Latvijas. Eiropas Savienības institūciju vienotie rādītāji joprojām atzīst šo valstu izglītības sertifikātus kā augstākas izglītības kvalitātes apliecinājumus. Ar šādu uztveri emigrācija tiešām var sākt izklausīties pēc vienīgā reālistiskā scenārija, kurā realizētos kāda jaunieša nākotnes sapņi, ieceres un ilūzijas.

Pat neapzinoties, ka šādi rīkojas tieši politisko un sociālekonomisko procesu dēļ, daudzi jaunieši izvēlas Rietumeiropas augstskolas par savām nākamajām Alma mater. Neskatoties uz to, ka situācija ir mainījusies pagātnē, tā joprojām mainās un turpinās mainīties. Darba tirgus pieprasījums nav „iestrēdzis”, tas ir tikpat elastīgs kā studiju programmu saturs. Varētu jau teikt, ka Valmieras iedzīvotāju skaits pēdējo desmit gadu laikā ir palicis gandrīz nemainīgs, ik pa laikam minimāli svārstoties. Tomēr daudzus jauniešus, kuri varētu studēt arī Vidzemes Augstskolā vai jau izmantot savas Latvijā vai ārvalstīs jauniegūtās zināšanas reālajā dzīvē, joprojām vilina dzīve nerezidenta statusā valstī, kuras valodu, tradīcijas un likumdošanu nepārzina. Studentu skaits sarūk visā Latvijā. Seko retorisks jautājums – kas notiks ar jaunieti, kuram studiju process ārvalstīs nebūs veiksmīgs?

Valmierā 2017. gadā bija aptuveni 1,24 darbavietas attiecībā pret katru deklarēto iedzīvotāju. Protams, šeit strādā arī cilvēki ne tikai no tuvākajiem novadiem, bet pat no galvaspilsētas. Tās ir nianses, kuras ir atkarīgas no nozares, kā arī privātā un publiskā sektora specifikas. Deklarētā dzīvesvieta nav sinonīms faktiskajai dzīvesvietai. Tātad nav iespējams aprēķināt precīzu iedzīvotāju skaitu. Ēnu ekonomika nekur nav pazudusi, joprojām pastāv „aplokšņu algas”, kā arī liela daļa jauniešu tā arī neiegūst augstāko izglītību, pat ja uzsāk studiju procesu.

Svarīgākais gan šajā gadījumā būtu saprast, ka darbu savā jomā spēs atrast katrs valmierietis. Negāciju reklamēšana sociālajos tīklos, medijos un vispārējs informācijas vakuums ir radījis iespaidu, ka mēs neko nespējam un nekad nespēsim. Vai jaunieši, kuri absolvēs vidusskolu pēc Latvijas simtgades arī šādi domās? To gan nerādīs laiks, bet mūsu pašu darbi, lai “Dons Kihots beigtu cīņu ar vējdzirnavām”, lai mēs neizgudrotu jaunas problēmas, kur to nemaz nav. Nevienu ar varu piespiest palikt Valmierā nav iespējams, taču mēs varam rādīt piemēru, kādēļ ir vērts šeit palikt.