Lasīšanas laiks: 3 min
25.martā, kad visā Latvijā godināja deportācijās cietušo cilvēku piemiņu, Ternejas parka lielie koki nemīlīgajā vējā šņāca kā jūra. Lietus bija mitējies, bet laiks bija skarbs un nesaudzīgs, tāpat kā dzīve represētajiem – gan tiem, kurus izsūtīšana uz Sibīriju iznīcināja, gan tiem, kuri izdzīvoja un atgriezās Latvijā, bet turpināja izciest nosodījumu un pazemojumus no līdzcilvēkiem, kam komunisms bija jau saēdis prātu un sirdi.
Rūjienā pie Represēto piemiņas akmens šogad pulcējās pēdējos gados neredzēts skaits ļaužu, un, spītējot nejaukajam laikam, piemiņas brīdis bija pats sirsnīgākais un skaistākais daudzu pēdējo gadu laikā. Par to parūpējās Latvijas politiski represēto apvienības Rūjienas nodaļas vadītāja vietniece Kaija Laure.
Iederīgi un baudāmi skanēja Lodes vīru ansambļa dziedātās dziesmas ar vīrišķīgu tembru un vienlaikus patiesu vienkāršību. Tādas vīru balsis ir novada lepnums, un skaisti, ka tieši viņi piemiņas pasākumam piešķīra īpašu noskaņu.
Iepriecinoši, ko pamanīja un uzvēra arī sirmgalvji, bija skolēnu kuplais skaits. Rūjienas vidusskolas vēstures skolotājas Māras Gunas Dreimanes rosināti, skolēni lasīja šai dienai atbilstošus dzejoļus un ar savu klātbūtni deva cerības, ka tautas atmiņa nebūs īsa, ka vēstures notikumi, vecvecāku stāstīti, ļaus atpazīt ļaunuma dīgļus un nepieļaut vēstures atkārtošanos. Varbūt stiprais vējš paķēra un aiznesa skolēnu balsis projām un piemiņas pasākuma dalībniekiem ne viss bija saklausāms, tomēr, esmu pārliecināta, viņi priecājās kaut vai par to, ka jaunā paaudze ir izrādījusi cieņu un ieinteresētību.
Tāpat jāpiemin Rūjienas novada pašvaldības pārstāvju – priekšsēdētāja vietnieces Gunas Ķiberes un izpilddirektora Ivo Virša klātbūtne, un sveiciens no Valmieras pagasta Represēto nodaļas, kuras vadītāja Māra Grāvele izteica prieku tieši par jaunās paaudzes klātbūtni, ar ko daudzviet līdzīgos pasākumos nevarot lepoties.
Kā savā uzrunā uzsvēra Latvijas politiski represēto apvienības Rūjienas nodaļas vadītājs Juris Timermanis, represēto personu skaits ik gadu krasi sarūk. Latvijā tie ir gadā vairāk nekā tūkstotis. Pērn Rūjienas nodaļa zaudējusi piecus. “Ja no 1941. un 1949.gada deportētajiem cilvēkiem 20 000 bija bērni un šobrīd Latvijā palikuši ir kopā 17 000 represēto, tad var teikt, ka visi šobrīd dzīvi palikušie ir tolaik izsūtītie bērni,” stāstīja J.Timermanis un, pieminot represiju 65.gadskārtu, turpināja, sakot, ka jaunākajam no represētajiem tagad būtu 65 gadi. Viņš arī atgādināja par izciestajām mocībām gan Sibīrijā, gan atgriežoties mājās, un ka patiesībā, lai arī viņiem uzliktais lāsts valstiski ir noņemts, represijas turpinās, jo vēl aizvien mūsu valsts ienaidnieki nesodīti var viņus un brīvu, neatkarīgu Latviju mīlošus cilvēkus saukāt par fašistiem un nodevējiem. Vairākkārt izskanēja cerība, ka nākamās paaudzes pratīs nosargāt brīvību un to novērtēt.
“Un tieši tāpēc ir jārunā par to dienu notikumiem,” pārliecināts J.Timermanis, “jāizvērtē sociālisma “labumi” un jādara viss, lai tāda vēsture neatkārtotos.”
Savukārt ev.lut. draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs savā uzrunā lika aizdomāties, kurš šajos vēstures baisajos notikumos ir lielākais zaudētājs – vai tas, kuram bija atņemtas mājas, dzimtene un dzīvība, vai tas kurš, nosliecoties ļaunuma pusē, pats ir vispirms deportējis savu dvēseli un tādēļ zaudējis pilnīgi visu gan uz Zemes, gan Debesīs…
Cilvēki atceras un neaizmirst.
