Lasīšanas laiks: 5 min
Valmieras pilsētas pansionātā notika kāda neparasta satikšanās – kolāžu meistare un māksliniece Egija Zīrāpa iepazinās ar rokdarbnieci Maigu Antoniju Brivku, turpinot kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem, kuri citkārt, iespējams, netiktos.
“Esmu dzimusi 1926. gadā. Diez vai kāds šeit ir vecāks par mani,” tā sarunu ar humoru iesāka Maigas kundze. “Visu mūžu esmu dzīvojusi pavisam netālu no Valmieras – Lodē. Mani vecāki nebija turīgi, mums nebija savas saimniecības, bet zemi rentējām. Pirmās četras klases skolojos Oleru pamatskolā, bet sešu klašu izglītību ieguvu toreizējā Endzeles jeb tagadējā Jeru skolā. Tā kā es gribēju mācīties, turpināju skolas gaitas netālajā divgadīgo Virķēnu skolā, kur apguvu mājturības prasmes. Vērtīga skola, jo iemācījos adīt, aust, šūt un vēl citas prasmes, kas kārtīgai saimniecei nepieciešamas. Jāpiemin, ka rokdarbi ir mana sirdslieta vēl šodien. Pateicoties Virķēnu skolai, man neviens darbs nav svešs. Laikā, kad absolvēju mājturības skolu, man saslima tēvs, tad bija jāstājas viņa vietā – jāar zeme, jārūpējas par lopiem un jāstrādā citi fiziski smagi darbi, līdz ar to nebija tādas brīvības, lai varētu turpināt mācīties, jo bija jāpalīdz ģimenei. Ziemas laikā mājā darināju rokdarbus – audu, adīju, šuvu, bet vasarā prioritāte bija lauku darbi.”
Atmiņās par skolas gadiem dalījās arī Egija: “Līdz desmit gadu vecumam dzīvoju Sēļu pagastā. Tad pārcēlāmies uz dzīvi Valmierā, kur absolvēju pamatskolu. Man skolā padevās vizuālā māksla. Vienīgi nepatika tas, ka bija noteikts “rāmis”, kas ierobežoja. Vienmēr gribēju darīt nedaudz citādāk, meklēt jaunas pieejas. Pēc pamatskolas man parādījās iespēja doties mācīties uz Londonu, jo tur dzīvoja krustmāte. Šo izdevību izmantoju. Tur mācījos vidusskolā, absolvējot zināju, ka došos studēt Mākslas universitātē. Jau studiju otrajā gadā universitātē man sāka parādīties izteikta tendence veidot kolāžas. Iedvesmoja arī pasniedzējs, kurš Anglijā ir zināms kā ļoti labs kolāžas mākslinieks. Varēju smelties iedvesmu arī viņa darbos. Savukārt universitātes beigšanas izstādē jau visi mani darbi bija veidoti kolāžas tehnikā. Jāsaka, ka kolāžas ir mana sirdslieta jau no bērnības. Atceros, ka mammai pat no albumiem izgriezu bildes un veidoju savus pirmos darbus. Londonā pavadīju septiņus gadus, tad izlēmu, ka jāpārceļas atpakaļ uz Valmieru. Strādāt darbu, lai tikai samaksātu dzīvokļa īri un ceļa izdevumus, negribēju. Turklāt visa ģimene bija Latvijā. Tagad arī mana krustmāte pēc 20 gadu ilgas dzīves Londonā ir atgriezusies Latvijā kopā ar savu ģimeni.”
Jautāta par darba gadiem, Maigas kundze uzskata, ka viņai mājās vienmēr darbs ir bijis pietiekami. “Darba gadi pārsvarā pavadīti kolhozā par grāmatvedi un sekretāri, bet, ja pašam ir saimniecība un zeme, vienmēr ir, ko darīt, turklāt esi paēdis pašu audzētu, veselīgu pārtiku. Agrāk laukos saimniecībā bija aitas, tad paši taisījām dziju. Dzīvojām netālu no Ķoņu dzirnavām, kur braucām ne tikai labību malt, bet arī aitas vilnu pārstrādājām dzijā, lai es varētu adīt.” “Atceros, ka agrāk bērnībā laukos pie vecmammas man bija jādodas palīgā dzīt govis no ganībām, bija arī jāravē. Pašlaik es lēnām attīstu dārzkopības prasmes. Ir daudz patīkamāk, ka vari aizbraukt uz dārziņu un noplūkt, piemēram, pašaudzētu salātu lapu, nevis to nopirkt veikalā,” piebilst Egija.
“Mani kolāžas darbi pārsvarā top, savienojot vismaz divas fotogrāfijas. Ja attēls uzrunā, radošais process notiek dabiski. Kolāžu veidošana var aizņemt no dažām minūtēm līdz pat vairākām stundām. Pārsvarā mani klienti ir no ārvalstīm. Latvijā esmu sadarbojusies, piemēram, ar uzņēmumu AS Madara Cosmetics.” Tikšanās laikā Egija Maigas kundzei parādīja dažas savas veidotās kolāžas. Tās apskatot, viņa godīgi atbildēja, ka nav liela priekšstata par mākslu. “Protams, esmu bijusi izstādēs, tomēr tas nav man. Ja izstāde saistīta ar rokdarbiem, tad gan es labprāt ilgāk pakavējos tajā. Mums pansionātā arī bija izstāde, kur izrādījām savus veikumus. Pāris mani zeķu pāri tika izstādīti apskatei, tomēr atpakaļ saņēmu par vienu pāri mazāk, tam pieauga kājas”. Maigas kundze mierinoši noteica, ka ņēma jau tas, kuram vairāk vajag.
Agrāk visi Maigas kundzes radi, draugi un paziņas tikuši pie adītām zeķēm vai cimdiem. Arī pašlaik pansionātā dažu senioru kājas silda viņas adītas zeķes. Maigas kundze līdz šim esot uzadījusi vairāk nekā 100 zeķu pāru.
Savukārt Egija stāsta, ka rokdarbi īsti nav domāti viņai, arī skolā mājturība neesot īpaši labi padevusies: “Man nesanāca ne adīt, ne šūt. Atceros, kad bija jāizšuj krustdūrienā, apgriežot darbu otrādāk, viss bija vienos mezglos, nezinu, kā to varēju dabūt gatavu. Mani pirksti nav radīti rokdarbiem.” Egija smaidot piebilst, ka, pateicoties šai tikšanās reizei, tagad zinās, kur vērsties, ja kādreiz radīsies vēlme nopietni apgūt šīs prasmes.
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Cerbule, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens, kā arī vēsturnieks Alberts Rokpelnis un pavāre Inita Korne.
