Valmieras Ziņas

Patriotiskās – muzikālās un literārās – noskaņās aizvadīta Valmieras Integrētās bibliotēkas 15 gadu jubileja

Lasīšanas laiks: 5 min

Kamēr leģendārā grupa “Līvi” atzīmē pusgadsimta jubileju, tikmēr Valmieras Integrētā bibliotēka (VIB) svin savu tīņa vecumu – 15 gadus. Ceturtdien, 1.decembrī, daļa jubilāru satikās bibliotēkā, kur dziesmās un atmiņās tika aizvadīts emocionāls un patriotisks vakars, varētu pat teikt, ka tas turpināja Lāčplēša dienas un Latvijas valsts svētku sajūtas, kuras ar savām dziesmām šajā vakarā stiprināja Juris Pavītols ar dēlu Matīsu.

Pasākumu atklāja VIB vecākā bibliotekāre Anita Apine, dodot vārdu izdevniecības “Jumava” valdes priekšsēdētājam Jurim Visockim, kurš bija ieradies ar vairākām grāmatu kastēm. Īpaši akcentētas tika trīs grāmatas: “Ukrainas vēsture”, “Liecinieka spoguļportrets” un “80 stāsti par Ivaru Strautiņu”.

Valmieras Rotari kluba prezidents Guntars Štrombergs “Ukrainas vēsturi” uzskata kā mācību grāmatu, ar kuru dziļāk jāiepazīstas arī pašam. Šo grāmatu Valmieras skolas saņems kā dāvinājumu no Rotari kluba.

Cik varena un dižena būs tauta, tik liela un stipra būs valsts – tā žurnāliste Irēna Bērziņa ievadvārdos grāmatai “80 stāsti par Ivaru Strautiņu”. Divu stāstu autori bija klāt arī pasākumā un dalījās atmiņās par šo personību, kurš nu jau divus gadus ir citā saulē. Jurists un uzņēmējs Aivars Borovkovs:

Ja pasakām vārdu “Maestro”, tad nepārprotami ir skaidrs, ka tas ir Raimonds Pauls, – skaidras un ļoti tiešas asociācijas. Ja saka “Tautsaimnieks” – un ar lielo burtu, tad tas ir Ivars!

Arī Jurģim Ābelem ir savs stāsts par Ivaru Strautiņu. Jurģis aicina lasītājus iedziļināties grāmatā paustajās pamatvērtībās, bet viņa moto ir: Latvija būs tik stipra, cik stipri būs tās uzņēmēji!

Iepazīstinot ar memuāru grāmatu “Liecinieka spoguļportrets”, Anita Apine nolasa Ingus Ulmaņa trāpīgi rakstīto uz grāmatas aizmugures vāka: Izspūruši, noliedzoši, lecīgi un bezbailīgi. Kā latviešu streļķi ar ģitārām rokās viņi kājās cēla manu paaudzi. Šīvakara līvs un galvenais vakara viesis Juris Pavītols ar dēlu Matīsu nav ne izspūruši, ne lecīgi. Viņi ir sirsnīgi un atvērti klausītājiem. Starp atmiņām, nopietnajām un savulaik aizliegtajām dziesmām vērojama arī draudzīga apcelšanās, sarkasms un humors.

Kad “Līviem” tuvojās 50 gadu jubileja, Juris Pavītols sapratis, ka jāuzraksta grāmata:

Par “Līviem”, mazāk par “Saimi” runāts un rakstīts gana daudz laba, tomēr bieži vien arī nepatiesi un kļūdaini, tāpēc kaut kas no manis paustā, iespējams, varētu saērcināt kādu draugu vai paziņu.

Armand, par tevi arī tur ir! Un par Igoru arī…Draugi un paziņas grāmatu gan vēl nav lasījuši, bet uz tikšanos ieradies gan Armands Trambickis, gan Igors Vītols, ar kuriem kopā 80.gados muzicēts grupā “Saime”, kas darbojās Valmieras rajona kolhozā “Matīši”. Sveikt mūziķi ieradusies arī Matīšu Tautas nama vadītāja Ligita Jenča un citi matīšnieki. Labi, ka pie stūres bija Matīss, jo man, braucot uz Valmieru, pat mugura palika silta! – tā par gaidāmo tikšanos stāsta Juris Pavītols. Bet par “Līvu” un “Saimes” laikiem padomju Latvijā Jurim atmiņas un atziņas ir nevis siltas, bet skarbas un sāpīgas:

  • Mēs dzīvojām mucā un tikām pa spundi baroti, un paši nemaz nezinājām, ka esam mucā.
  • Bija tāda sistēma – pa dienu esmu amatieris, bet vakarā, kad spēlē simfoniskajā orķestrī, tad esi profesionālis.
  • Ja esi “Mikrofona” dziesmu aptaujā, tad tevi zina, ja ne, tad nekā!
  • 70. gados programmā nedrīkstēja būt vairāk par divām savām dziesmām, tāpēc reizēm dziesmas pieteicu ar pseidonīmu un taisīju dziesmu ciklus.

Viens no šādiem cikliem ir “XYZ”:

Mans tēvs ir pazudis,

Man viņa nams.

Mans tēvs ir aizgājis.

Teic, dziesmu dziedādams. /I.Ziedonis/

Runājot par tēva un dēla attiecībām, Matīss aizkustina ne tikai tēva, bet arī klausītāju jūtas: Varbūt tas upuris, ka tēvs tik bieži nebija mājās, tomēr bija tā vērts? Paldies tev, tēt!

Tēvs un dēls māk arī pasmies par sevi, viens otru un citiem. Tā Juris Pavītols ar smaidu atceras, ka “Līviem” bijusi sadarbība ar Robertu Gobziņu, bet Matīss piebilst: Labi, ka ne ar Gobzemu…

Juris Pavītols atzīst, ka nacionālā stīga visu laiku gājusi cauri viņa dzīvei un dziesmām, tāpēc nācies saskarties ar daudziem aizliegumiem par grupas nosaukumu, par dziesmu repertuāru, un arī viņš pats 1982.gadā ar kultūras ministra pavēli tika atstādināts no grupas vadītāja  amata.

Bet dziesmas skan un dzīvo! Pat miroņi, kas sen jau stīvi, sāk dejot tad, kad spēlē “Līvi”! – tā satīriķis Valdis Artavs. Jurim Pavītolam visvairāk dziesmu ir ar Imanta Ziedoņa, Vitauta Ļūdēna, Olafa Gūtmaņa, arī Māras Zālītes un citu autoru dzeju. Un dziesmas nav nekādas trallallā, bet ar dziļu saturu un nozīmi: Mūsu dziesmas ir vairogi seni; ja mēs tās par pagalvjiem liksim – ne sapnī, ne mūžos neaizmigsim (“Vairogi”, V.Ļūdēns).

Skaņuplate “Liecinieka spoguļportrets” ir turpinājums Jura Pavītola dubultajam CD “Pareizi – nepareizās dziesmas”, un viena no šādām nepareizajām dziesmām skan par latviešiem tik sāpīgo tēmu – appludināto Staburagu:

Kam raudāji, ak, daiļā Staburadze…

Nu pāri viļņi smagi galvas klana.

Nu redzi, kā tev nepiedeva

To žēlo raudāšanu. (“Ziņģes atmiņa”, M.Zālīte)

Pēc saviļņojošā koncerta pie mūziķa sastājas rinda pēc autogrāfa, notiek foto sesija, un sarunas turpinās neformālā gaisotnē pie kafijas galda. Vakars ir beidzies, bet dziesma turpina skanēt:

Mēs līdzināmies laukakmeņiem, kas lēni nodilst durvju priekšā,

bet tie ir tie – notašķītie ar svešiem dubļiem sāpju sliekšņi,

pret kuriem nobrucina kājas un mēles ienācēji svešie.

No kādiem kuitiem izlīduši, no kādiem pirmatnējiem mežiem?

 

Kad beidzot pacelsimies augstāk un iestāsimies namdurvīs,

par slieksni pazemotā tauta? (“Sliekšņi”, O.Gūtmanis)

*kuiti – krūmājs (apvidvārds)

Aktuālais jautājums

Vai 2024. gads Jums būs veiksmīgāks par 2023. gadu?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Mūsu partneri