Lasīšanas laiks: 4 min
Pirmdien, 15. janvārī, kinoteātrī “Gaisma” notika spēlfilmas “Pastkarte no Romas” seanss, bet pirms tā – tikšanās ar filmas radošo komandu, kas šoreiz bija kupli pārstāvēta: režisore Elza Gauja, galveno lomu atveidotāji Indra Burkovska un Jānis Jarāns, filmas producents Uģis Riekstiņš, no skatītāju rindām tika izsaukts arī Valmieras Drāmas teātra aktieris Aigars Vilims, kuram filmā iedalīta epizodiska ārsta loma.
Saikni starp skatītājiem un radošo komandu uzņēmās producents, tikšanos atklājot ar jautājumu režisorei – kāpēc izvēlējies veidot šādu stāstu, ko ar šo filmu vēlējies pateikt?
Ideja radās personiskas pieredzes dēļ. Mēs ģimenē saskārāmies ar Alcheimera slimību, kas manai vecmāmiņai ir joprojām, bet sākās jau pirms gadiem sešiem. Tas bija ļoti grūts periods – bija daudz un dažādas izvēles, bet jebkurš no lēmumiem šķita, ka nav īsti pareizais. Grūti bija gan pašam slimniekam, gan tuviniekiem, it īpaši tāpēc, ka slimnieks neatzīst, ka viņam būtu kādas problēmas. Man likās, ka vajag padalīties savā pieredzē ar citiem cilvēkiem caur kino formātu.
Kad iestājos maģistrantūrā, nolēmu rakstīt scenāriju par šo tēmu. Tas, ko jūs redzēsiet uz ekrāna, sižetiskā ziņā neatspoguļo to, ko esmu pieredzējusi es un mana vecmāmiņa, bet tematiskā un izvēļu ziņā tas būs tuvu līdzīgs.
Producents Uģis aicina Jāni Jarānu pastāstīt kādu kuriozu no filmas, taču Jānis Jarāns ir nopietns:
Kādi kuriozi! Nopietna filma. Sāciet skatīties filmu ar to, ka mēs divi (apskauj Indru Burkovsku) esam mīlošs pāris. Es (filmā Ernests) kādreiz esmu bijis virves staigātājs, strādājis cirkā, bet traumas dēļ tagad kopā ar sievu Alvīni strādājam par pastniekiem, mīlam viens otru, un tad tā filma lēnām jūs aizvedīs, ko mēs esam piedzīvojuši…
Bet filma ir par mīlestību, mīļie cilvēki! Vienkārši par mīlestību. Dzīvē ir tādas situācijas, kad tev ir jāizvēlas, bet nav ko izvēlēties. Ir tikai jāmīl no visas sirds un visu mūžu.
Galveno lomu tēlotāji tomēr pamanās sasmīdināt skatītājus, stāstot par sarunām ar vārnām filmā un dzīvē, kā arī kopumā par putniem, kas katram ir galvā…
Tā kā filmējām ne tikai Latvijā, bet arī Romā, jautājums Indrai – iemācījies kādu vārdu arī itāliski vai pirms tam jau kaut ko zināji?
Atbildot uz producenta jautājumu, Indra Burkovska, piedziedājumā palīdzot arī skatītājiem, itāļu valodā nodzied neapoliešu dziesmu “Tiritomba”!
Kāds bija filmas tapšanas process?
E.G.: Filmas scenāriju rakstījām kopā ar Elizabeti Lukšo-Ražinsku. Strādājām aptuveni gadu, tiekoties divreiz nedēļā roku rokā un uzticoties viena otrai.
Indra, kā jums ar Jāni izdevās nospēlēt tik saderīgu pāri? Vai tas bija grūti?
Es savā prātā to izdomāju tā – Jānim ir bijusi tikai viena sieva, man ir bijis tikai viens vīrs, un tāpēc mums tas izdevās!
J.J. Mēs ar Indru nekad neesam spēlējuši uz vienas skatuves, un šī filma mūs beidzot saveda kopā. Mēs neko nespēlējām! Mēs vienkārši bijām un esam mīlestības pilni.
Cik ilgā laikā tapa filma?
U.R.: Filma tapa apmēram divus gadus, bet viss tika uzfilmēts 24 dienās: 20 dienas filmējām Latvijā un četras dienas Itālijā, bet, lai uzfilmētu šīs četras dienas, uz Itāliju nācās braukt divas reizes, Sākumā meklējām filmēšanas vietas. Otrreiz ieplānojām braukt filmēt augustā, bet tad Romā bija 40 grādu karstums, tāpēc visa filmēšana notika oktobrī. Pirms filmas uzņemšanas Romā nebijām bijuši.
“Pastkarte no Romas” jau ir izvirzīta “Lielajam Kristapam” četrās nominācijās: Labākā spēlfilma, Labākā aktrise, Labākais aktieris un Labākais operators. Vai jūs cerējāt uz tādiem panākumiem?
E.G. Es necerēju. Par aktieriem gan nebrīnījos, es viņiem visus Kristapus arī dotu! Par filmas nomināciju es biju pārsteigta, par operatora nomināciju arī nedaudz, jo kamera ir tāda dinamiska un kustīga. Kā filmēšanas paņēmienu mēs izvēlējāmies rokas kameru tā iemesla dēļ, ka filma ir ļoti intīms stāsts par diviem cilvēkiem. Rokas kamera ļauj elpot, iet visur kopā ar aktieriem – tas stiprina klātesamības sajūtu. Bet dažos kinoteātros tas klātesamības efekts ir tik liels, ka skatītājiem pirmajās rindās sareibst galva…
Vai “Pastkarte no Romas” patiešām iegūs kādu balvu, to uzzināsim februārī, bet producents Uģis Riekstiņš aicina filmas skatītājus rakstīt par filmu atsauksmes, komentārus, uzdot jautājumus filmas mājaslapā Facebookā – Pastkarte no Romas. Tāds pats nosaukums arī Instagram kontam. Filmas ceļš tikko sācies, tāpēc jebkura atgriezeniskā saite filmas veidotājiem ir ļoti svarīga.
Kinoteātrī skatītāju rindās daudz vidējās un vecākās paaudzes kino cienītāju. Daudzi Jāni Jarānu atceras kā Miedziņu un joku plēsēju dažādās lomās, bet šajā filmā… Skatītāji no kinoteātra dodas prom aizkustināti, pie sevis klusībā uzdodot jautājumu, uz kuru nav atbildes: Kādas būs manas vecumdienas?
