Lasīšanas laiks: 9 min
Latvijas vadošais soļotājs, vairāku olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībnieks Arnis Rumbenieks, kurš šosezon uzrādījis augstvērtīgus rezultātus, vakar saņēma ziņu no Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas, ka ir kvalificējies šī gada pasaules čempionātam, kas augusta otrajā pusē norisināsies Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā. Šajā intervijā 19-kārtējais Latvijas čempions no Valmieras pastāsta par kvalificēšanās procesu un ikdienas treniņu apstākļiem, saviem mērķiem šajā sezonā un nākotnē, par izmaiņām soļošanā un citām lietām.
Kāds šajā sezonā ir bijis tas ceļš, lai kvalificētos pasaules čempionātam?
– Spriežot pēc tā, kā man gāja Dudincē (sacensības marta beigās Slovākijā, kas bija arī Latvijas čempionāts – aut.piez.), kur biju tuvu Latvijas rekordam 35km distancē, biju pārliecināts, ka ar to pietiks, lai kvalificētos pasaules čempionātam. Protams, lai gan nedaudz arī panervozēju, jo tās piecas vietas līdz piecdesmitniekam, kas kvalificējas, varēja visādi gadīties. Savukārt otrs veiksmīgais sezonas starts izdevās uzreiz pēc nometnes 10km distancē Madridē. Tas bija mērķtiecīgs starts, vairāk ar domu par sezonas otro mērķi – startēt pasaules čempionātā divās distancēs. Neesmu atmetis cerību startēt pasaules čempionātā arī 20km distancē. Līdz tam man vēl ir divi starti, tātad divas iespējas krāt punktus. Vispirms 9. jūnijā ir Latvijas čempionāts 20km soļošanā un Sudraba līmeņa sacensības Alītā (Lietuva). Nedēļu pēc tam ir vēl viens 10km soļojums Čehijā. Tādēļ gatavojamies un ceram, ka viss izdosies, proti, abi sezonas mērķi tiks izpildīti. Līdz šim pozitīva iezīme, ka māku iet stabili, proti, pirmkārt, nav strauju kritumu, un, otrkārt, nav arī tiesnešu aizrādījumu. Līdz ar to noteikti jūtos drošāk ar katru reizi, varu kāpināt ātrumu, iet droši vadošajā grupā un nebaidīties.
Kā vērtē startu Madridē?
– Noteikti izdevies starts, veicot 10km 41:48. Pozitīvi bija tas, ka bija diezgan grūta un kalnaina trase. Sanāca tur startēt uzreiz pēc lidojuma, pēc nometnes. Nostartēju, nesaņemot piezīmes. Pozitīvākais ir tas, ka, šādu tempu turpinot, varētu cerēt, kā minimums, uz personīgo rekordu 20km distancē. Tas nozīmē, ja man vēl ir gads laika, lai reitingā tiktu uz olimpiskajām spēlēm, stundā un 23 minūtēs būtu jāiet. Domāju, ka gada ietvaros ir jāprogresē. Ja kāds saka, ka man jāskatās pasē (Arnim ir 35 gadi – aut.piez.) vai tamlīdzīgi, tad tas nav arguments, jo Madridē, piemēram, 47 gadus vecs portugālis man bija priekšā, tā kā ticu, ka man sanāks progresēt.
Spriežot pēc iegūtajiem punktiem Dudincē (WA 1076 punkti) un rezultāta (2:39:18), izskatās, ka ļoti maz ir pietrūcis līdz jaunam Latvijas rekordam 35km soļojumā (LR ir 2:38:56 un pieder pašam Rumbeniekam – aut.piez.). Kas pietrūka, lai labotu sev piederošo Latvijas rekordu?
– Sacensības Dudincē ir pasaules klases sacensības, kur otro gadu pēc kārtas izlaižu iespēju labot Latvijas rekordu pēdējos 5km. Šogad arī veselība varbūt nedaudz piekliboja, jo biju saaukstējies, bet es ļoti ticu, ka man izdosies labot Latvijas rekordu pasaules čempionātā, kas būtu viens no sezonas mērķiem.
Kādi plāni ir saistībā ar šī gada pasaules čempionātu?
– Uz pasaules čempionātu braukšu ar augstākiem mērķiem kā līdz šim. Kā jau minēju iepriekš, viens no tiem būtu Latvijas rekords 35km. Vietu ziņā – atkārtot 2019. gadā pasaules čempionātā Dohā iegūto augsto 21.vietu, šobrīd tas būtu ļoti liels izaicinājums, ja ņem vērā, ka iepriekš specializējos uz 50km un nākas pielāgoties uz īsākām distancēm, kas prasa lielāku ātrumu, kas ir pretēji tam, kā ir fizioloģiski iekārtots, jo ar vecumu pieaug izturība, bet ātruma īpašības krītas. Visādi var sakrist, jo arī Dohā no manis neviens negaidīja 21.vietu, bet tomēr to godam izcīnīju. Nekad nesaki nekad. 35.vieta būtu tā, ar kuru būtu apmierināts.
Kas ir plānots pirms pasaules čempionāta un ko tu domā par iespējamo divu distanču apvienošanu?
– Nebūs garu pārlidojumu, būs priekšrocība eiropiešiem. Pirms tam aizvadīsim treniņnometni augstkalnē. Šobrīd vēl nezinām precīzi, kurā vietā. Iespējams, populārākajās un labākajās vietās kā Livinjo (Itālija) vai Sanktmorica (Šveice). Tas būs padārgi, būs jāsavelk josta, bet mēs skatīsimies un darīsim tā, lai viss sanāktu. Jāgatavojas lielam karstumam. Vēss noteikti nebūs. Treniņplānā būs iekļauta adaptācija karstumam. Ja izdosies kvalificēties 20km, tad laikus – nedēļu vai pusotru pirms – ieradīsimies Ungārijā, lai būtu maza aklimatizācija tur uz vietas un varētu gatavoties divām distancēm, kas vēl pagaidām ir plānā. Divas distances būtu ideālā variantā, turklāt ir četras dienas starpā, pa kurām paspētu atjaunoties. Esmu pieredzējis, zinu sevi, bet par startiem divās distancēs vēl negribētos skriet laikam pa priekšu, jo ir jāizdara pirms tam mājasdarbs, t.i., jākvalificējas.
Ja raugāmies uz pašu sacensību norisi, tad tur viss ir atstrādāts un norit izcili. Interesanti, ka pēdējās lielākajās sacensībās pie dzirdināšanas galda ir LVS ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs. Citu valstu sportistiem nav tāds gods kā man un arī profesionalitāte, jo esam sastrādājušies. Izjūtu to kā lielisku komandu. Priecē, ka viņš neatsaka un vienmēr profesionāli palīdz.
Kādas sacensības paredzētas pirms paša pasaules čempionāta?
– Plānoju startēt Prezidenta balvā 4. augustā 10 000m soļojumā, kā arī Latvijas čempionātā 30. jūlijā. Lai gan Pasaules ranga punktus šajos startos nevar izcīnīt – šobrīd ikviens starts man ir ļoti svarīgs. Tā ir iespēja progresēt un pilnveidot ātruma īpašības, bet ne mazāk svarīgi ir startēt savās mājās, saviem atbalstītājiem un faniem.
Un kādi mērķi tālākā nākotnē? Vai jau domājat par 2024. gadu un olimpiskajām spēlēm Parīzē, jo tur būs lielas izmaiņas soļošanā, proti, tiks mainītas distances un nebūs vairs 50km un 35km?
– Katram sportistam olimpiskās spēles ir sapnis, un piedalīšanās tur ir sapņa piepildījums. Man tās būs, es ceru, jau ceturtās olimpiskās spēles. Līdz šim nav bijis tik liels izaicinājums tām kvalificēties, proti, tie, kuri iepriekš soļoja 50km un 35km, lielākā dala ir pārkvalificēsies uz 20km. Līdz ar to konkurence šajā distancē dubultosies. Tiem pieredzējušajiem vīriem, kas startējuši 50km un 35km, un pie kuriem piederu arī es, nav tik lielas ātruma priekšrocības kā jaunākajiem, bet viss ir iespējams. Mēs pie tā strādājam. Šogad tāpēc arī vairāk uzsvaru liekam uz 10km un 20km startiem. Katrs starts ir svarīgs. Ļoti profesionāli tam pieejam.
Kā praktiski notiek gatavošanās process? Vai trenējies vienatnē vai tēva uzraudzībā, vai piesaisti vēl kādu citu speciālistu?
– Tēvs man ir ļoti daudz iemācījis, bet tik un tā sadarbojamies, jo var tāpat kaut ko jaunu katru reizi uzzināt un iemācīties. Uz nometnēm braucu viens, jo varu visu atrisināt. Pats atrodu kādu, kas apkalpos mani treniņos, masieri, treniņu vietas utt. Protams, būtu cita “aršana”, ja mēs varētu braukt kā komanda, bet es nesūdzos, tāds ir mērķis, uz to ejam. Mājās mums ir ļoti laba komanda. Es tiešām jūtu, ka Olimpiskā vienība un federācija (Latvijas Vieglatlētikas savienība – LVS) ir mana komanda. Viņi novērtē manu ieguldīto darbu ne tikai vārdos, bet arī darbos praktiski. Katru gadu klāsts jeb arsenāls uzlabojas. Es jebkurā brīdī varu Valmierā uz vietas dabūt fizioterapeitu, laboratoriju vai piesaistīt kādu speciālistu. Vairs nav jāmēro ceļš uz Rīgu, kas ir iegūts laiks un enerģija.
Un kā ir ar finansējumu?
– Par finansiālu pienesumu runājot, es varu teikt lielu paldies LVS. Jūtu, ka viss ir caurspīdīgs un naudiņa ir godīgi sadalīta. Arī manam trenerim ir piešķirts savs budžets, līdz ar to, ja viņš strādā tikai ar mani, mēs varam šajā līmenī darboties, lai varētu cerēt uz kaut kādu izaugsmi. Protams, līdz 100% tāmei pietrūkst, bet viss ir jānopelna. Galvenais, ka es redzu, ka, ja man būs rezultāts, būs arī atbalsts. Tas arī motivē.
Kā tev pilsēta nāk pretī un ko tev nozīmē manēža Valmierā?
– Valmiera mani diezgan būtiski atbalsta. Ļoti būtiski ir tas, ka ir pieejama manēža un visa stadiona infrastruktūra, Sporta veselības centrs. Ziemas periodā bez manēžas es noteikti nevarētu iztikt. Tas ir milzīgs grūdiens un motivācija turpināt darboties un turpināt progresēt. Jāteic, ka savas karjeras turpināšanu es nesaskatītu bez šādas manēžas. Jāpiebilst, ka tā nav tikai infrastruktūra, tie ir iedzīvotāji, kuriem vieglatlētikas tradīcijas, īpaši soļošana, nav svešas.
Kas tevi motivē, kas dod spēku, ka nepadodies un vēl aizvien esi viens no retajiem latviešiem, kas pārstāv valsti augsta mēroga sacensībās?
– Mana ģimene ir mans lielākais atbalstītājs un motivētājs. Šobrīd noteikti lielāko piepildījumu un gandarījumu sniedz dēls Ernests. Treniņnometnes vai smagus treniņu ciklus aizvadu ar domu un motivāciju, ka to daru viņu dēļ un viņi ir pelnījuši svētkus. Motivē arī katrs labs vārds ikdienā no tuvākiem cilvēkiem, kas ir blakus. Ar katru gadu atbalsts, komanda un treniņu darbs uzlabojas, un viss līdz šim paveiktais ir dzinulis neapstāties,
Noteikti ir arī citi atbalstītāji?
– Jā, ir. Un esmu ļoti priecīgs, ka atbalstītāju skaits nesarūk. Tie, kuri ir bijuši ar mani, tie nekad mani nav atstājuši. Tā ir arī spēcīga motivācija, ka man uzticas. Ja vien redzu iespēju – palīdzu saviem atbalstītājiem, Tad veidojas šī saikne, ka mēs viens otram palīdzam. Šī ir mana komanda. Zinu, ka “Sporta veselības centrs” palīdzēs atjaunoties pēc treniņiem. Tāpat “Teamsport.lv” un “Suunto” nodrošina ar inventāru. “Finlo” atbalsta finansiāli, “DionSportlab” un “SpirulinaNord” rūpējas par sporta uzturu. Šobrīd, bez pieminētajiem LOV, LVS, ļoti lielu artavu manā izaugsmē sniedz Nacionālie bruņotie spēki, kas ir mana darba vieta kā karavīram. Jāpiebilst, ka visi atbalstītāji iesaistās arī manās ārpus sporta aktivitātēs. Proti, tāpat kā pirms Covid ierobežojumiem paviesojos gandrīz visās Ventspils novada skolās, arī šogad rudenī plānoju veikt tāda paša formāta akciju, kas ir mana paša iniciatīva. Šoreiz tas paredzēts Valmieras novadā. Šajā projektā un ikdienā loģistikas jautājumus risina “Tehauto”. Projekts ir iespēja veidot jaunus kontaktus un sadarbības, piesaistīt arī jaunus atbalstītājus. Ieguvēji ir visi. Tā ir pieredze ārpus sporta. Strādāt ar jauniešiem, arī pieaugušajiem – tas ir patiesībā liels prieks. Varu šādā veidā motivēt jauniešus un popularizēt vieglatlētiku.
Tu minēji, ka esi kareivis bruņotajos spēkos. Kāpēc tu izvēlējies tieši militāro karjeru?
– Patiesībā Zemessardzē iestājos jau sen, ap 2016 gadu. Viss mainījās pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm, kad mani uzaicināja uz pieņemšanu pie Aizsardzības ministra Arta Pabrika un Nacionālo bruņoto spēku komandiera, ģenerālleitnanta Leonīda Kalniņa. Tā bija patīkama un motivējoša tikšanās, pēc kuras bija pārliecība, ka ir vērts mēģināt, vai militārais pamatapmācības kurss mani uzrunās, vai ne. Tā bija neatsverama, pozitīva pieredze. Divu mēnešu apmācības programma pārliecināja, ka šī ir mana profesija. Man ir ļoti paveicies ar kolēģiem Zemessardzes 22. kaujas nodrošinājuma bataljonā. Pirmkārt, tas ir tepat Valmierā, otrkārt, man tiek dota iespēja dalīties savās zināšanās, kā uzlabot fizisko sagatavotību. Kas nav mazsvarīgi – bieži, tiekoties ar jauniešiem, es neslēpju, ka esmu kareivis un iedrošinu arī viņus interesēties par valsts aizsardzību. Būt kareivim, tā ir liela atbildība un reizē arī motivācija sportā un ārpus sporta.
