Lasīšanas laiks: 3 min
Prestižajā Jēras festivālā pērnā gada oktobrī balvu ieguva modes dizainere, Valmieras novadniece Elīna Siliņa. Viņas radīto tērpu par labāko atzina arī modes nams “Chloé”. “Žūrija vērtē, ar ko kolekcija ir īpaša, kas ir jaunums, kāds ir dizainera stāsts. Es gribēju svinēt latvietību un amata prasmes. Apģērba darināšanā izmantoju dzintara diegu, otrreiz pārstrādātus materiālus un mums visiem tik zināmo tamborēto kvadrātu,” stāsta Elīna Siliņa, kura šobrīd Aalto Universitātē Somijā maģistrantūrā studē modes un tekstila dizainu.
“Jēras festivāls ir prestižākais pasaulē modes dizaina jomā. Par festivālu sapņoju kopš 2009. gada, kad “Mareunrol’s” (Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa-Pēterkopa) tika un uzvarēja. Pirms tam gan neko par to nezināju. Vidusskolā Viesturskolā biju eksaktajā klasē, bet studēt gribējās modi Latvijas Mākslas akadēmijā,” stāsta Elīna. Vērtējot iesūtītās kolekcijas, 285 dizaineru konkurencē tika izvēlēti desmit. Un tad sākās intensīvākais darbs sadarbībā ar modes namiem “Chloé” un “Chanel”. Dalībnieki devās uz Parīzi, iepazina “Chloé” vēsturi, identitāti, jo atbilstoši tai jārada kolekcija, ko vērtē festivāla žūrija, un vēl viena kolekcija sadarbībā ar “Chanel”. Tērpu radīšanā jāizmanto arī sponsora – ASV bezpeļņas tirdzniecības asociācijas “Supima” – nodrošinātais kokvilnas audums.
“Dalībniekus paziņoja aprīlī, oktobrī ir festivāls, kurā jādemonstrē kolekcija. Kad nosauca manu vārdu, sajūta kā Eirovīzijā, traki kliedzu no prieka. Pirmo reizi festivāla vēsturē bijām divas dalībnieces no Latvijas. Laima Jurča ir fenomenāla māksliniece. Nejutāmies kā konkurentes, balstījām viena otru. Jo jāpaveic ir daudz. Laiks ir seši mēneši. Biju pārņēmusies, bet vēl ar Uldi paspējām apprecēties. Pabeidz “Chloé” kleitu, nosvini kāzas un veido “Supima” siluetu. Taču tā ir mūža pieredze. Gandrīz vai sadalījos pirmreizinātājos no laimes, kad saņēmu no žūrijas padomus un ieteikumus turpmākajam darbam.”
Elīna stāsta, ka par modi interese radusies jau agri. Iestudējot skolā izrādi par Mežaveci, kostīmu darinājusi pati. Ietekme bijusi arī tolaik populārajam seriālam “Hameleonu rotaļas”. “Īsti neatceros sižetu, bet atceros Salliju Spektru, spilgtu sievieti modes biznesā. Viņa man asociējās ar mammu – arī spilgtu un mērķtiecīgu personību. Gribēju viņām līdzināties, šuvu lellēm drēbes, atdarinot arī mammas tērpus. Tāpēc arī kolekciju, kas tapa festivālam un kurai devu nosaukumu “Sallija”, veltīju mammai. Kopā arī domājām, kas būs mans īpašais stāsts, veidojot tērpus. Esot Parīzē, trešās dienas naktī pamodos ar skaidru domu, kādu siluetu gribu veidot. Vēlējos dot kaut ko no sevis, no Latvijas. Iedomājos par dzintara diegu. To kopā ar humpalās atrastu zīda diegu kvadrātiņos satamborēja lieliska Rūjienas rokdarbniece Ilze Eksto. Turklāt Rīgas Tehniskās universitātes vadošās pētnieces Ingas Ļašenko radīto un patentēto (nosaukums ir “Angelika”) dzintara diegu lielākoties izmanto medicīnā. Jaunākie pētījumi rāda, ka saskarē ar ādu tam ir antioksidantu efekts. Par mums pazīstamo tamborēto kvadrātiņu – šobrīd pasaulē ir pārmaiņas, godā atkal celta amatniecība un sentēvu metodes. Turklāt mums, latviešiem, piemīt īpaša prasme – vēlme un prasme visu salabot vai pārtaisīt. Mēs protam būt ļoti ilgtspējīgi. Sirdsapziņa neļaut taisīt lupatas vienkārši tāpat. Mana kolekcija ir par latvietību, par mūsu prasmju svinēšanu, par ilgtspējīgu darbošanos.”
Pirmo gadu Elīna studē eksperimentālā tekstila kursā, apgūstot materiāla veidošanu no nulles. “Katru dienu universitātē jūtos, ka izdarīts un apgūts ļoti daudz, kā tāds sūklis uzsūcu zināšanas. Žūrija novērtēja, ka man ir savs rokraksts, kas jāstiprina un jāattīsta. Esmu kolekcionārs. Tekstilā mēģinu ieviest savākto – vai tas būtu Latvijas īpašais dzintara stāsts, vecmāmiņas raksturs, sajūtas vai kas cits. Ar tērpiem un tekstilu man ir iespēja pastāstīt par Latviju, parādīt latvietību savos darbos.”
