Lasīšanas laiks: 8 min
Ikdienas darbos atgriezies ikviens korists tomēr vēl dzīvo atmiņās par krāšņi un gana eksotiski pavadītu nedēļu no 30. marta līdz 7. aprīļa vēlam vakaram. Ja kāds jautātu koristam, lai pastāsta kā gājis un lūgtu, lai neizlaiž nevienu stāsta detaļu par gandrīz prātam neaptveramu braucienu pāri visai Eiropai, tad pirmais, ko tūlīt gribētos teikt – uh… cik labi bija!
Stāsts, kurā neizlaist nevienu detaļu, ir par kora “Skan” ceļojumu cauri astoņām valstīm un koncertēšanu IX Starptautiskajā Istrijas koru un orķestru festivālā Horvātijā, kas norisinājās no 3. aprīļa līdz 6. aprīlim. Jau no septembra gatavojoties sezonas skaistākajam notikumam, koris, mākslinieciskā vadītāja Irēna Zelča un radošā komanda sagatavoja muzikāli daudzveidīgu repertuāru, kurā atrodamas gan komponista J. Strazda dziļdomīgās kompozīcijas, pašu “Valmieras dziesma”, gan skaistākie garīgās mūzikas darbi un latviešu tautasdziesmu apdares. Festivāls Poričas pilsētā pulcēja kolektīvus no Francijas, Vācijas, Igaunijas un citām valstīm, tomēr gods pārstāvēt Latviju šoreiz piederēja vienīgi korim “Skan”. Pašu koristu vārdiem “nekad vēl nebijām jutuši tik daudz koncentrētas enerģijas, mums gribējās dziedāt labāk kā jebkad agrāk un izjust skaņdarbus tā, lai laiks uz skatuves apstātos.” Piepildīti ar lepnumu par to, ka esam latvieši, varam dziedāt un izjust prieku par to, ko darām, nepalikām nepamanīti citu kolektīvu vidū. Kopīgi dziedājām līdzi citiem koristiem, atbalstījām tos ar ovācijām, un arī pavadot laiku Poričas viesnīcā “Walamar Zagreb”, spējām uzmundrināt viesnīcas personālu, citus kolektīvus, kā arī viesnīcā apmetušos tūristus. Dalība festivālā koristiem ir bijusi ļoti vērtīga, iepazīstot atšķirības un paņēmienus liela mēroga mūzikas notikumu organizēšanā un norisē citviet Eiropā, tomēr jāteic, ka koris “Skan” gan dziedot, gan vizuāli izskatījās eleganti un radīja patīkama, profesionāla un draudzīga kolektīva tēlu. Koncertējot un mēģinājumu laikā pieskandinot viesnīcas telpas, kurās visu festivāla laiku latviešus ik dienu sagaidīja allaž smaidīgs un labu vēlošs viesnīcas personāls, ir radusies cerība kora “Skan” nākotnē veidot sadarbību ar ārzemju kolektīviem, kā arī turpināt savu dalību festivālos citviet Eiropā un pasaulē.
Lai gan aizkustinājums un emocijas, kas radās, muzicējot un ar dziesmu palīdzību parādot, kādi spēj būt latvieši, bija vārdos grūti aprakstāms, neviltotu sajūsmu un tiešām pozitīvas emocijas “Skanim” izdevās sajust vēl krietnu laiku pirms paša festivāla norises. Uzsākot deviņu dienu ilgo braucienu, koris autobusā negarlaikojās un spēja viens otru uzmundrināt gan dziedot, gan vienkārši sarunājoties, kā arī darot dažnedažādas aktivitātes, piemēram, brauciena laikā radot muzikāli ritmiskas performances.
Caurbraucot Latvijai, Lietuvai, Polijai, Čehijai un Austrijai varēja ievērot aizvien jaunas nianses ainavā. Jo tālāk uz dienvidiem, jo vairāk pavasara, un gaiss kļuva siltāks. Lielceļi, stiepdamies cauri katras valsts teritorijai, atklāja aizvien jaunas nianses zemju apsaimniekošanā un tautsaimniecībā. Sevišķi iespaidīgi skatam pavērās kalnainie apvidi un, protams, arī Alpi. Braukšana ar autobusu ļāva adaptēties pārmaiņām un pa īstam noticēt ceļojuma procesam. Lidmašīnas logā nekad neko tādu neieraudzīt. Ceļā uz pirmajām ekskursiju vietām Slovēnijā, korim garāmbraucot izdevās apskatīt arī vēsturiskas teritorijas, piemēram, Austerlicas kauju norises vietas, kā arī mūzikā tik daudz apdziedāto Donavas upi.
Par veselu piedzīvojumu korim izvērtās nonākšana Slovēnijas viesnīcā, kas atrodas Šmarjetnas augstienē. Uz kalna galā esošo viesnīcu veda šaurs līkumots ceļš ar stāvām nogāzēm. Pakājē esošais Kraņjas pilsētas centrs palika trīs kilometrus aiz muguras, taču tumsā nebija iespējams saskatīt apkārtni. Sakām vārdos neizsakāmi lielu paldies šoferiem – Jurim un Gatim, kas Valmieras lielāko ekskursiju autobusu spēja bez sarežģījumiem nogādāt pie pašas viesnīcas durvīm, jo tikai no rīta ieraudzījām, cik lielā augstumā patiesībā atrodas viesnīca. Stāvot viesnīcas balkonos un sagaidot saullēktu, skatam pavērās neticami skaista ainava – Kraņjas pilsētas māju sīkie jumtiņi, cauri tekošā Savas upe un to visu ieskauj Šmarjetnas kalni rīta dūmakā. Tālākajā dienas daļā koris apmeklēja Bledas ezera apkārtni, kas bija viens no skaistākajiem apskates objektiem. Ezera apkārtne, kalni, pavasarīgs gaiss, plaukstoši koki, taureņi, tālumā kalna galā esošā Bledas pils – kur vien skaties, ainava kalpo par paraugu izcilām fotogrāfijām uz pastkartēm. Bledas smaragdzaļais ezers un tā centrā esošā saliņa ar Debessbraukšanas baznīcu, uz kuru ved 99 pakāpieni, jau vien radīja pasaku valstības cienīgu skatu. Pierādot savu mīlestību un apliecinot gatavību savas dāmas uz rokām nest pat visaugstākajās virsotnēs, īpaši romantisks 99 pakāpienu ceļš izvērtās diviem pāriem korī – Dagnei un Mārtiņam, kā arī Inetai un Artūram, kas kāpiena noslēgumā simbolisko ceļu augšup iezīmēja, ieskandinot Debesbraukšanas baznīcas zvanu.
Bledas apkārtnes baudīšanai tika dots maz laika, taču jau pēcpusdienā devāmies uz kempingu pilsētiņu Fusinu, lai pārnakšņotu, bet nākamajā dienā dotos uz Venēciju Itālijā. Jau esot Fusinā un kājām aizstaigājot līdz krastam, tālumā bija redzami Venēcijas ēku apveidi. Vien nedaudz pieliekot fantāziju, varējām iztēloties neparastās pilsētas īpašo atmosfēru un sevi pastaigājamies pa to. Dienai satumstot, Venēcija māju logos ieslēdza lampiņas un mazi staru kūlīši pa Adrijas jūras ūdeni atspīdēja līdz pat pašai Fusinai. Tobrīd vēl iedomāties nespējām, cik ļoti mūs spēs pārsteigt pati Venēcija.
Nākamajā dienā pašā rīta agrumā no Fusinas ar kuģīti devāmies tuvāk unikālajai pilsētai. Venēcija vēl nebija pārpildīta ļaužu bariem, laivas mierīgi slīdēja pa lielo kanālu un mēs izkāpām piestātnē. Lai arī cik savādi tas izklausītos, bet, sperot pirmo soli uz Venēcijas zemes, iespējams, katrs no prāta izmeta savas parastās domas un piedzīvoja īstu “šeit un tagad” mirkli. Venēcija ar visu savu būtību izstaroja senatnīgumu, atgādinot katram tās viesim, ka ir dzīva leģenda. Tomēr mēs paši šajā pilsētā iemiesojām klasiska tūristu tēlu un apskatījām tās tiltus, kanālus, Svētā Marka laukumu, Zvanu torni, kā arī citas ievērojamas vietas. Brīvajā laikā katrs “skanists” atrada sev tīkamāko laika pavadīšanas veidu – kāds ar sabiedrisko transportu vaparetto devās izzināt pilsētas arhitektūru, cits iepazina Venēciju, izstaigājot to kājām un nogaršojot tradicionālos itāļu ēdienus greznos restorānos, bet vēl kāds gondoljēra pavadībā nozuda pilsētas mazākajās ieliņās un saklausīja vēl iepriekš nedzirdētu klusumu, kāds mājo starp pilsētas ēku sienām. Šī klusuma ieskauts, izskanēja bildinājums, mūsu pašu koristei Inetai sakot jāvārdu savam dzīvesbiedram Artūram. Patiesi neaizmirstams un teju unikāls mirklis kora skaistāko atmiņu pūrā, kas vienmēr saistīsies ar Venēciju! Atvadoties no pilsētas un sēžot kuģītī atpakaļceļā uz Fusinu, Venēcija iztālēm atkal izlikās neparasta, pat nereāla – kā mirāža vai savdabīga oāze. Adrijas jūras zaļais ūdens reizēm saplūda ar debesīm un Venēcija it kā izzuda skatam. Tanī mirklī kļuva skaidrs, kāpēc Venēcijai piemīt tās īpašais šarms, un tikai suvenīri, fotogrāfijas un video ieraksti ar kora iedziedātajiem akordiem uz Venēcijas tiltiem apliecināja, ka esam bijuši tās viesi.
Jau tās pašas dienas vakarā atkal bijām atgriezušies Slovēnijā, šoreiz Portorožas pilsētā, lai pārnakšņotu un sagatavotos nākamās dienas ekskursijām. Slovēnija ikvienam koristam paliks atmiņā ar brīnišķīgajām viesnīcām, kas atrodas tieši Adrijas jūras krastā, radot neaizmirstamus skatus un mierpilnas izjūtas. Pa minūtēm saplānotā grafika ietvaros paspējām apskatīt Portorožu un Piraņu, atmiņā paliekošs ir šīm pilsētām raksturīgais jūras klimats, laivu un kuģīšu piestātnes, un vecpilsētu laukumi, uz kuriem ved bruģētas, stāvās nogāzēs izvietotās ieliņas.
Piepildītas ar neskaitāmiem iespaidiem, bija pagājušas tikai piecas dienas. Sestās dienas rīts – jau Horvātijā, Poričas festivāla viesnīcā. Paralēli mēģinājumiem viesnīcas telpās un koncerta norises vietā netālu esošās viesnīcas “Hotel Pical” zālē, arī šajā valstī apskatījām divas pilsētas Pulu un Rovinju vietējās gides pavadībā. Pulā apskatījām Sergiju Trimfa arku, Pulas amfiteātri, Augusta templi, bet Rovinjā – Sv. Trīsvienības bapistēriju, ostas teritoriju ar krastmalu, kā arī pilsētas baroka un renesanses stila arhitektūru. Lieki piebilst, ka Adrijas jūras krastos esošās pilsētas nebeidz pārsteigt un sajūsmināt ar savu skaistumu.
Pirms noslēgt stāstu par kora braucienu, kas prasījis gan lielu izturību, tomēr devis arī daudz prieka un pārliecības, ka tas, ko darām, ir pūliņu vērts, koris “Skan” saka lielu paldies Vidzemes Augstskolai, Valmieras Kultūras centram, Valmieras Kultūras centra kultūras darba organizatorei Gitai Krūklei, Valmieras pilsētas pašvaldībai, “VTU Valmiera” superīgajiem šoferiem Gatim un Jurim, gidei Silvijai Maliņai, Porečas pilsētai un festivāla organizatoriem, kā arī līdzbraucēju komandai.
Koris ar visu savu sirsnību saka paldies arī diriģentei Liene Zvirbulei un vokālajam pedagogam Rūdolfam Bērtiņam par ieguldīto darbu, lai kori sagatavotu dalībai festivālā. Īpašs paldies koncertmeistarei Līgai Īvānei par smaidu, rūpēm, kā arī nedalītu uzmanību lielo kora saimi vadot, motivējot un organizējot brauciena laikā. Pats lielākais paldies kora mākslinieciskajai vadītājai Irēnai Zelčai – cilvēkam, kas kora būtības veidošanai veltījis visu savu spēku, ticību un pārliecību – ja nebūtu dzimusi ideja, sapnis un milzīgs gribasspēks savu komandu aizvest braucienā pāri astoņām valstīm, ja nebūtu pūliņu sapņa īstenošanai – “Skan” neskanētu tālu aiz Latvijas robežām.
Katra ceļojuma jēga atklājas piedzīvotajos notikumos un sajūtās, padarītajos darbos un atklāsmēs. Ja varētu dažos vārdos definēt, kas raksturo vēl tik nesen notikušo kora braucienu, tad vietā būtu ikdienā tik bieži piesauktais un reizē nenovērtētais vārds – laiks. Liekas, pats svarīgākais šajā ceļojumā pat nebija tas, ka redzējām tik daudz brīnišķīgu vietu vai spējām sevi labi parādīt un pieradīt no tās labākās puses festivālā. “Skanim” šis ceļojums ir devis deviņas neaizmirstamas, emocijām piesātinātas dienas jeb laiku vienam otru iepazīt, varbūt atklājot kādu kora biedru no jauna, vai arī no jauna apzinoties tieši sevi starp jau pazīstamajiem un tuvajiem “skanistiem”. Šis bija laiks, lai parādītu, kā mēs protam dziedāt, saliedēties un atgādinātu sev, cik svarīga mūsu dzīvēs ir mūzika, kas ir kā cēlonis iespējai būt, dziedāt un priecāties pašiem par sevi gan te Latvijā, gan citviet pasaulē. Vislabāk šo braucienu un “skanistu” pavadīto laiku raksturo mūsu pašu korista Alberta Edgara Bērziņa radītā dzeja, kas pirmoreiz izskanēja “Skanim” kopīgi pavadot vakaru pēc koncerta, un radīja aizkustinošu brīdi, kas spilgti iemieso mūsu brauciena nozīmīgumu, skaistumu un nezūdamību…
