Lasīšanas laiks: 4 min
Sperot soli augstākās izglītības virzienā, jaunieši nereti pamet savas mājas, lai izrautos no ikdienas un nokļūtu neierastā vidē. Šādu soli spērusi ir arī Brigita Birkova – 22 gadus jaunā rakstniece no Latgales, kura tagad par savām otrajām mājām jau ceturto gadu var saukt arī Valmieru.
Lai gan nereti sabiedrībā tiek uzskatīts, ka Latgale un Vidzeme ir kā diena un nakts, Brigita atzīst, ka tā nebūt nav. Sākotnēji viņai esot bijušas bailes par dzīvošanu Valmierā. “Šķita, ka mani varētu nepieņemt, bet nē. Es domāju, ka cilvēkiem ir pat interesanti, un arī man ir interesanti. It sevišķi, ja spēj atrast kopīgu valodu un tēmas, ir vēl interesantāk,” stāsta Brigita. Dzīvojot Valmierā, no apkārtējiem viņa saņem daudz jautājumu, kas dod viņai iespēju kliedēt negatīvo par Latgali un tās iedzīvotāju identitāti. Viņa izjūt sevišķi lielu atbildību atbilst labajiem uzskatiem par latgaļiem, piemēram, būt viesmīlīgai, tādēļ, dzīvojot Valmierā, latgaļu vērtības neaizmirst. Tādējādi viņa cer uzlabot koptēlu un izgaiņāt negatīvos stereotipus.
Brigita stāsta, ka studēšana Valmierā esot bijusi apzināta izvēle. Mācīties Rīgā viņa nevēlējās, kā arī vides maiņa esot bijis viens no iemesliem. “Kaut kā sanāca dzīvē, ka Valmieras puse man bija diezgan sveša. Kādēļ nepamainīt dzīvē kaut ko tik krasi un nonākt tur, kur es neesmu nekad bijusi, kur mani neviens nepazīst,” ar savām domām dalās Brigita, atklājot, ka izvēli nenožēlo. Par Valmieru vairāk pastāstījis esot Brigitas draugs, kas pilsētu raksturojis kā klusu un mierīgu, izceļot pilsētas skaisto dabu, kas meitenei ir ļoti tuva. “Mani var aizvest uz jebkuru Gaujas krastu un es vienmēr būšu tur mierā,” saka Brigita. Tas viņu iedvesmojis arī veltīt dzejoli Gaujai. Tāpat arī dzejniece min Dzelzs tiltu kā miera vietu, lai izvēdinātu galvu. Viņa uzskata, ka šīs esot īpašas vietas ikvienam valmierietim.
Pirmsākumi Brigitas dzejas talantam meklējami viņas ģimenes saknēs. Arī meitenes vectēvs rakstījis dzeju un stāstus. Tad nu viņa iedvesmota sākumskolas vecumā ķērusies pie dzejas. “Es vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka man gribās kaut ko uzrakstīt. Tajā brīdī es pati īsti nesapratu, kas tas ir, ko gribu uzrakstīt, bet es vienkārši paņēmu pildspalvu. Es atceros, ka mans pirmais dzejolis bija par vēja māti,” ar savām atmiņām dalās Brigita. Viņa saka, ka par to dzejoli vēljoprojām iedomājas un zina to no galvas.
Viens no Brigitas sasniegumiem ir radošās daiļrades atskanēšana kādā pasākumā. Viņa ar saviem draugiem kopīgi sarakstījuši melodiju uz ģitāras un dziedājuši to. Tas viņai ir palicis atmiņā ar siltuma sajūtu. Nākamais pārsteigums, kas Brigitu sagaidīja viņas dzejas rakstīšanas piedzīvojumā, bija viņas klases audzinātājas iniciatīvs uzdot Brigitas klasesbiedriem deklamēt viņas dzeju kādā skolas koncertā. Pati Brigita par šo nezināja, tādēļ izbrīns un prieks valdīja tajā brīdī, kad viņa sadzirdēja sev zināmas dzejas rindas skatuves priekšā. Taču lielākais sasniegums Brigitas dzejas ceļojumā ir 2018. gadā izdotā grāmata “Mākoņiem ir saknes”.
Brigita grāmatas izdošanu neraksturo kā sarežģītu. No sākuma jāiziet cauri pierakstu kladei. Tad šie dzejoļi jāpārraksta elektroniskā formātā dokumentā. Pēc tam jāizveido noteikta struktūra. Nākamais solis ir cilvēku meklēšana, kas ir gatava sastrādāties ar rakstnieku. Brigita nesadarbojās ar nevienu izdevniecību, bet gan ar drukātavu, kas palīdzēja viņai gan ar grāmatas dizainu, gan nogādāšanu autores rokās. Šajā posmā bija jāsaskaņo gan papīrs, gan papīra krāsa, gan fonta lielumi un vēl daudz šķietami sīkumi. Lai gan 22 gados sarakstīt grāmatu var būt kā liels sasniegums, Brigita pat nedaudz kritizē sevi un savu sniegumu dažādu iemeslu dēļ. Viņa apzinās, ka daudzās situācijās varēja lūgt palīdzību citiem un grāmata būtu izdevusies vēl veiksmīgāk.
Vidusskolā Brigitai pienāca sūtījums – kaste ar 15 vai 20 grāmatas eksemplāriem. Viņa apzinājās, ka pirmajam eksemplāram noteikti jāceļo pie viņas skolotājas. Meitene atminās, ka skolotāja bija patīkami šokēta un noteikti lepna par viņas sasniegumu. Ziņa par grāmatu skolā izplatījās ar vēja spārniem un nu jau Brigitai nāca klāt arī citas skolotājas un direktore ar lūgumu iegādāties rakstnieces pirmo grāmatu. Un ne tikai skolā… Par grāmatu zināja arī ciema pārdevēja, kas jautājusi Brigitas tētim par grāmatu, taču meitene vēl nebija par to pastāstījusi saviem tuviniekiem. Naudu grāmatas izdošanai viņai arī paslepus krājusi. Taču beigās ziņa par grāmatu izplatījusies visā ciemā.
“Manuprāt, jebkurš rakstnieks raksta par to, kam viņš pats ir gājis cauri, ko redzējis, dzirdējis un sajutis. Un arī es esmu tas cilvēks,” stāsta Brigita. Viņas mīļākās tēmas, rakstot dzejoļus, ir emocijas un daba. Jaunā rakstniece izvairās rakstīt dzeju “rakstīšanas pēc”, tādēļ lielākā daļa viņas dzejoļi ir no sirds un dvēseles. Ir dzejoļi, kam Brigita nedod nosaukumus, lai lasītājs pats varētu aizdomāties un piešķirt tam savu nozīmi. Tas atspoguļojas Brigitas grāmatā “Mākoņiem ir saknes”.
