Lasīšanas laiks: 6 min
Šodien, 10.novembrī, pirmizrādi Latvijas kinoteātros piedzīvos, skatītājiem ilgi gaidītā, režisora Jāņa Norda filma „Ar putām uz lūpām”. Vienu no galvenajām lomām tajā atveido harizmātiskā Valmieras Drāmas teātra aktrise Ieva Puķe, kuru īsi pirms pirmizrādes dienas aicinājām dalīties savās sajūtās un pārdomas par filmu un tās filmēšanās procesā piedzīvoto.
Daudzi reizēm min, ka lomas pašas pie viņiem atnāk. Kā atveidotā loma filmā “Ar putām uz lūpām” atnāca līdz Jums?
Tehniski tas viss bija ļoti vienkārši, mani uzaicināja uz provēm, kuras norisinājās vairākās kārtās un pēc kurām tiku apstiprināta kino lomai. Emocionāli… Kino ļoti atšķiras no teātra. Filmēšanas process var būt diezgan saraustīts, jo vienu kadru iespējams filmēt no filmas uzņemšanas sākuma līdz beigām. “Ar putām uz lūpām” tika filmēta diezgan secīgi un uzdevumi bija skaidri un konkrēti – režisors ļoti labi zināja, kas ir tas, ko viņš vēlas sasniegt, un līdz ar to, mums kā aktieriem, tas neradīja lielus jautājumus. Kino ir precizitātes māksla.
Cik attālināts vai pietuvināts ir Janas (Didža sievas) tēls Jūsu personībai?
Tāda, kā mana personība, man nav bijusi neviena loma (smejas). Ļoti daudz patiesībā ir kā tāda, kas ir katrā no mums. Katrai sievietei noteikti var būt kaut kādas šaubas, neziņa, pieradums, sevis meklēšana… Tās ir tās lietas, kuras, es domāju, ir pazīstamas katram. Tas ir stāsts par mūsdienām, par jebkuru cilvēku un tas neslēpj ko ļoti īpašu, atšķirīgu.
Kā spējat nepazust, neapjukt dažādajās lomās, iejusties un izdzīvot tās no sākuma līdz galam, jo tomēr paralēli norit dažādi projekti un teātra izrādes?
Kaut kā tas ieslēdzas un kaut kā pārslēdzas, esmu jau pie tā pieradusi. Tas ir tāpat kā, datorā nomainīt programmu un iet tālāk…
Vai, Jūsuprāt, filmas sižetu būtu iespējams savienot ar mūsdienu sabiedrības attiecību realitāti?
Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo vēl neesmu to redzējusi. Gala rezultāts var būt atšķirīgs no tā, kā par to šobrīd domāju un kādas ir šī brīža sajūtas.
Tātad arī Jums piektdien tā būs pirmizrāde!
Jā, aktieri nav vēl to redzējuši.
Bet kā ar šo žanru? Latviešu kino, trilleris, gluži tāpat kā šausmu filma, līdz šim nav tik ierasts skatītājiem, varētu teikt, ka tas ir tāds neizzināts lauciņš. Vai filmēšanās šāda formāta filmā bija kaut kas atšķirīgs no līdz šim pieredzētā?
Tas gluži nav trilleris. Man grūti šo žanru raksturot, bet režisors Jānis Nords to ir definējis kā attiecību trilleri. Līdz šim man nav bijusi liela pieredze filmējoties, un tik liela kino loma man ir pirmoreiz. Ierasti tie bijuši mazāki uzdevumi, tāpēc jebkurš žanrs man ir pieņemams un nešķiet atšķirīgs. Man tas ir kā jebkurš uzdevums, jo, ja ir interesants scenārijs un režisors to ir pārdomājis, tad ikviens žanrs ir saistošs. Lai gan nezinu kā būs… es neesmu liela latviešu kino fane. Man gan patīk vecais latviešu kino.
Kāda ir Jūsu mīļākā filma no vecā latviešu kino repertuāra?
Ak, ļoti daudzas patīk! “Elpojiet dziļi” patīk, nezinu… Visas vecās filmas patīk (smejas). Man patīk “Ābols upē”, “Ezera sonāte”, tāpat “Emīla nedarbi” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tās ir jaukas, dvēseliskas filmas…
Tomēr, vēl nedaudz atgriežoties pie filmas „Ar putām uz lūpām”, vēlējos jautāt, kas bija lielākais izaicinājums filmēšanas laikā, tās procesā?
Ko vispār nozīmē šis vārds “izaicinājums”?! Tagad tik daudzi to lieto, bet kas tad tas īsti ir…
Kas tāds, kam jāpieliek lielāka piepūle tā sasniegšanā, liek censties vairāk…
Mākslā vispār nevajag censties, tad sanāk slikti beigās! Es, protams, saprotu, ko ar to domājāt, taču es to, šīs filmas uzņemšanas kontekstā, drīzāk sauktu par kaut ko neparastāku, kā pieredzēts līdz šim. Filmējoties mūsu partneri bija arī suņi, bija jāstrādā ar dzīvnieku, kas bija ļoti interesanti un neierasti, jo ne vienmēr suns darīja to, ko vajadzēja. Reizēm pat gribējās kaut kā viņam palīdzēt, varbūt kaut kā stingrāk saņemt, lai viņš kļūst dusmīgāks (smejas).
Šie suņi bija mērojuši ceļu no Ungārijas?
Jā, viņi tika atvesti no Ungārijas un tiem bija arī dublieri, kuru līdzība ir tik liela, ka kadrā tos nemaz nevar atšķirt. Ļoti skaisti suņi, trenēti. Mums pirms filmēšanās bija arī komandu došanas treniņi ar suņiem, kā arī, tas bija laiks, lai tie vienkārši aprastu ar mums. Protams, Vilim daudz vairāk bija šī saskare ar suņiem, jo filmā viņš ir kā suņu treneris, tomēr kopumā ļoti interesanti bija strādāt ar tiem, tā neparasti. Forši!
Filmas sižets stāsta par attiecībām, neuzticību un instinktiem, kas ar pārāk lielu dedzību cilvēkam reizēm liek darīt lietas, ko tas nekad nebūtu līdz tam iedomājies. Tas “trakums” par kuru runā režisors, tā ir mīlestība vai greizsirdība, vai tajā slēpjas pavisam, kas cits?
Es domāju, ka filmā tas vairāk ir mīlestības trūkums. Tie instinkti, tie vairāk ir kaislība, kurai blakus uzreiz parādās arī greizsirdība. Ja tu spēj tos kontrolēt, tu tomēr kaut kādā ziņā atšķiries no dzīvnieka…
Kas, Jūsuprāt, ir stipru attiecību pamats?
Tā droši vien ir uzticēšanās, sapratne, godīgums un cieņa vienam pret otru. Spēja būt empātiskam – iejusties otra ādā, manuprāt tās arī ir tās galvenās pamatlietas.
Pirmizrādi, 17.novembrī Valmieras Drāmas teātrī piedzīvos arī I.Mičules veidotā izrāde “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, kurā atveidojat galveno lomu. Arī šajā stāstā iezīmējas šī mīlestības un attiecību tēma. Varbūt Jūs varat nedaudz ieskicēt topošo izrādi, tās sižetu?
Jā, arī šeit tie galvenie jautājumi praktiski aplūkoti tie paši. Meli, neizrunātas lietas, mīlestība, arī mīlestības neiespējamība… Tomēr, man ļoti patīk kā mana varone saka, ka dzīvei ir jāturpinās, lai arī visas ilūzijas par to ir zaudētas. Filmā, man šķiet, manai varonei par to vēl ir šaubas, bet izrādē viņa ar visiem spēkiem grib noturēties pie šīs dzīves, nosargāt savu mīlestību un turpināt dzīvot.
Tas ir stāsts par ģimeni, kurā katram no ģimenes locekļiem atklājas kāda viņa rakstura nezināma, noslēpta šķautne, līdz šim noklusētais, un tas viss atklājas vienā vakarā, ļoti koncentrēti un biezi. Tas ir tāds skarbs stāsts.
Pirms neilga laika tā pirmizrādi uz Latvijas teātra skatuves piedzīvoja “Dailes teātrī”.
Jā, Latvijā, uz profesionālās teātra skatuves, tā iepriekš nemaz nebija iestudēta. Bieži vien gadās tā, ka vairākos teātros vienlaicīgi tiek iestudēta viena un tā pati luga. Tā tas notiek ar tām idejām – viņas virmo gaisā, un šobrīd cilvēkiem savstarpējās attiecības ir aktuāla tēma, jo kā tad mēs vispār varam dzīvot, ja mums nav sakārtotas savstarpējās attiecības ar mūsu tuvajiem cilvēkiem? Ja tas ir izdarīts, tu vari dzīvot tālāk vai vismaz mēģināt to darīt.
Dažādā lugas interpertācija skatītājiem noteikti būs interesanta arī tāpēc, ka attiecības ir tik daudzšķaitņainas un dažādas.
Jā, tieši tā! Autors Tenesī Viljamss ir brīnišķīgs cilvēku attiecību šķetinātājs. Viņa lugu dialogi ir tik bagāti, ka tos var interpretēt dažādos veidos, tomēr, kā jau labā dramaturģijā, tās pašas galvenās lietas paliek. Tas ir stāsts par īstiem cilvēkiem, ļoti cilvēciski.
