Lasīšanas laiks: 3 min
Viena pēc otras Latvijas kinoteātros parādās pandēmijas laikā tapušās filmas. Trešdien, 16.novembrī, Valmieras kinoteātrī “Gaisma” skatītāju nebija daudz, taču atnākušajiem bija patiesa vēlme uzzināt visu par un ap jauno filmu “Neona pavasaris”. Gan savstarpējā dialogā, gan atbildot uz skatītāju jautājumiem, par filmas tapšanu stāstīja paši vainīgie – režisors Matīss Kaža un operators Aleksandrs Grebņevs, kuri Valmierā bija nolaidušies gandrīz tiešā ceļā no ārzemēm: Matīss no Itālijas, bet Aleksandrs no Lībekas.
Par šo filmu teikts: nospriegota jauniešu drāma un naktsdzīves hronika. Ja filmas sākumā filma liekas bezjēdzīgs spilgtu gaismu un mūzikas sajaukums, tad pēc kāda laika galvenās varones Laines, viņas draugu un ģimenes attiecības skatītājiem norauj jumtu un liek atvērties emocijām.
Jā, kārtīgajās un pareizajās ģimenēs augušiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem tas viss liekas kā šausmu filma, taču neizliksimies, ka tā nenotiek reālajā dzīvē. Notiek, un kā vēl notiek! Ir viegli nosodīt jauniešus, kas pīpē, dzer, lieto ne tikai lamu vārdus, bet arī narkotikas, taču tieši Laine ir tā, kas, bieži vien esot bezfilmā un narkotiku transā, tomēr vecāku vietā iet uz brāļa skolas sapulci, audzina tēvu, mēģina uzturēt normālas ģimenes attiecības, rūpējas par jaunāko brāli, lai gan bieži apzinās, ka atbildības nasta ir par smagu: Es netieku ar visu galā… Reizēm liekas, ka Laines audzinošās sarunas ar tēvu notiek pat pārāk mierīgā tonī, gribētos skaļi kliegt par šo tēva mazdūšību, bezatbildību. Pierasts, ka vecāki māca bērnus, ka bieži dzīvē jādara arī tas, kas nepatīk, ko negribas darīt, bet filmā ir pretējs process. No tēva, nevis no bērniem atskan tik ierastā atbilde: Normāli (Kā jūties?). Arī Laines māte ir kaut kur, nezin kur, tāpēc nav brīnums, ka Laine mierinājumu un atslābumu meklē un atrod apšaubāmos pagrabos, klubiņos, uz ielas. Un neviens neieklausās un nesatraucas par Laines vārdiem: Kamēr tev ir tava pieredze, mums ir mazliet cita pieredze…
Kā tikšanās laikā savās pārdomās dalījās Matīss Kaža, tas nenotiek tikai mūsdienās, bohēma un vēlme radīt savu vidi jauniešiem ir bijusi vienmēr. Ne vienmēr tās ir tehno ballītes, reivi un narkotikas, bet jauniešiem ir svarīga sevis un savas seksualitātes apzināšanās. Jāsaprot arī, cik padomju laikā bija pieejams alkohols, tik mūsdienās ir pieejamas narkotikas.
Runājot par filmas uzņemšanu, tā tapa ļoti īsā laikā – 18 dienās (vairāk gan vakarā un naktīs) 2020.gada vasarā. Toreiz ballītes nedrīkstēja notikt, bet filmēšanas laukumā tas bija atļauts, tāpēc pieteicās ļoti daudz brīvprātīgo. Viņiem gan bija arī vilšanās, jo šīs ballītes un reivi nenotika to parastajā nozīmē. Filmā bija svarīgi ierakstīt tīru skaņu, tāpēc jaunieši tika apmācīti „kratīties” it kā mūzikas ritmā.
Galveno lomu filmā atveido Marija Luīze Meļķe, šajā filmā viņa ir arī viena no scenārija autorēm. Marija Luīze vairāk gan pazīstama kā dzejniece un multimāksliniece, kā aktrisei viņai šī ir pirmā pieredze. Lai atvērtu aktierus, dialogi tika improvizēti uz vietas, tāpēc tie izklausās ļoti ticami un reāli. Mazajam brālim Bruno, kas filmā tiek saukts par Budzi, šī ir jau otrā loma, režisors viņu pamanījis un atcerējies no īsfilmas „Atmiņas par Zemi”(2019).
Režisors un filmas operators nosauc arī citas iepriekšējo gadu filmas, kur risinātas līdzīgas problēmas: „Es esmu šeit”, „Modris”, „Mammu, es tevi mīlu!”, „Jelgava`94”…
Nākamais Matīsa projekts gaidāms pavisam citāds. Kopā ar Gintu Zilbalodi taps animācijas filma par kaķi!
Tikšanās beigās no skatītāju puses gan izskanēja aicinājums turpināt rādīt un risināt neērtās tēmas:
Nevienu brīdi nejutos, ka filmā kaut kas ir iestudēts. Paldies, ka rādāt visu un neizliekaties, ka nekas tāds nenotiek!
*Reivs – lieli, sākotnēji nelegāli pasākumi pamestās noliktavās, fabrikās vai brīvā dabā, kuru centrā ir dejas visas nakts garumā skaļas un ritmiskas mūzikas pavadībā (https://tezaurs.lv/reivs)
