Lasīšanas laiks: 5 min
Viņā ir zemes spēks. Zemes, kurā dīgst, aug, mieru rod un atjaunojas. Zemes, kas griežas un kustas, kurā nemitīgi sākumi un turpinājumi. Kad viņa piekūst, viņa dodas ceļā. Kustībā muskuļi, domas un prāts. Kustībā zeme un cilvēks tajā. Viņā ir zemes spēks.
19. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma sportiste, sporta entuziaste Marta Ādamsone, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
“Mana bērnība bija pēckara gados, kad palīdzēju smagajos kolhoza darbos. Maziņš skrēju zirgiem pakaļ, tīrumā strādāju, mamma kopa cūkas, man bija viss jāsagādā, jāpļauj siens grāvmalās. Tur ir mans fiziskais spēks. Skolā mani grābstīja uz visām sacensībām – biju ļoti spēcīga, lai gan maziņa augumā. Atceros, ka ar tēta taisītajām slēpēm bija jāpiedalās slēpošanas sacensībās. Raudāju, jo pārējie dalībnieki bija krietni lielāki. Toreiz skolas direktore man pateica, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tā arī bija. Novinnēju slēpošanas sacensībās,” stāsta Marta Ādamsone.
Sporta skolotājs Martas kundzei nav bijis. Iespējams, tieši tas bija pamatā pašai izvēlēties sporta skolotāja profesiju. “Sacensībās, redzot, ka esmu ņiprs, citi sportisti ņēmās mani mācīt. Kad beidzu skolu, visi bija pārliecināti, ka iešu uz fizmatiem, jo man matemātika, ķīmija ļoti padevās. Skolotāja, redzot, ka man ir ķēriens, deva papilduzdevumus. Vidusskolā matemātikā man bija viegli. Lielajiem puikām uzdevumus rēķināju, viņi mani par to ballēs dancināja. Taču es biju izlēmusi – man sporta skolotājs nebija, tāpēc gribēju, lai citiem bērniem tāds būtu. Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā (tagad – Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija) iestājeksāmeni bija grūti, divas nedēļas bija gatavošanās, 18 gados mācījos taisīt tiltiņu. Bet tā biju izlēmusi.”
Institūta laikā Martas kundzes sporta veids bija volejbols. Divus gadus pēc kārtas iegūts pat valsts čempiona tituls. Arī institūtā treneri redzēja, ka viņai ir liels spēks, ka padodas, tāpēc ņēma līdzi uz dažādu sporta veidu sacensībām. Pēc absolvēšanas pirmā darba vieta bija Alojas Ausekļa vidusskolā, Martas kundze bija sporta skolotāja un klases audzinātāja. Un tad jau Valmiera. “60 gadus kalpoju Valmierai. Ar dalību dažādās sacensībās sākās mana sportošana Valmierā. Vajadzēja lodi grūst, grūdu lodi, vajadzēja disku mest, metu disku, lai gan nebiju to darījusi. Atceros, ka man pajautāja, vai esmu sienu pļāvusi ar izkapti, diska mešana tas pats vien esot, pāris reizes parādīja, un aizgāja tā lieta – uzreiz 32 m.”
Martas kundze uzsver, ka prasme ātri apgūt sporta veidus un mācēt pārvaldīt fizisko spēku ir liela dāvana: “Tā ir Dieva dāvana, ka ļoti ātri kustības uztveru. Piemēram, badmintons. Šķiet, ka tas bija 1965. gads. Toreiz Valmieras stikla šķiedrā biju metodiķe, piedalījāmies dažādās sacensībās. Mūs uzaicināja uz Strenčiem, tur bija arī sacensības badmintonā. Pirmo reizi tādu zvēru redzēju. Cītīgi skatījos, kā Strenču meitenes spēlē. Nākamajā gadā, atklājot Rūjienā jauno sporta zāli, tika izsludinātas arī sacensības badmintonā. Aizgājām uz veikalu, nopirkām žilkas, ko ievilkt raketēs, bumbiņa arī bija smaga un nepiemērota, Pauku priedēs atradām lielu gravu, tur arī trenējāmies. Bijām tikai redzējuši, kā tas jādara. Bet es taču esmu volejboliste – sitiens, gremde, kāju darbība, viss man ir. Fiziskais bija bezgalīgs, tikai jāvirza. Rūjienā kļuvu par čempioni. Pēc tam sākām badmintona treniņus Valmieras 36. arodvidusskolā (tagad – Valmieras tehnikums), pirmie, kuri nāca trenēties, bija dakteri. Dieviņš devis, ka man pietika ar skatīšanos. Arī galda tenisu nepratu. Trīs stundas nosēdēju un skatījos, kā spēlē. Kad pašai bija jāspēlē, visu atcerējos, jo pamati jau man ir no citiem sporta veidiem. Ne visiem tas ir, bet man tā ir dots, ka ir tāda uztvere.”
Lai gan dzimšanas dienas kūkā nopūstas 83 svecītes, viss turpinās. Martas kundze uzrādījusi pasaulē labākos rezultātus vairākos sporta veidos savā vecuma grupā. Un arī šobrīd, ja gadās kāds sporta veids, kas vēl nav iepazīts, izdodas ātri to apgūt. “Šogad Koknesē ar senioru vieglatlētikas grupu piedalījāmies mešanas pieccīņā un Cīruļa kausa izcīņā vesermešanā. Veseri rokās turējusi nebiju. Visi ņēmās mani mācīt. Viens saka, jāmet tā, kā matus ķemmētu, otrs – taisnas rokas. Pirmie divi metieni bija briesmīgi. Bet pēc tam aizlidoja tālu – gandrīz 26 m. Apbalvošanā klausos, ka mani izsauc, vesera mešanā pirmā vieta. Atvedu milzīgu kausu mājās. Citiem grūti noticēt, ka tik viegli ir apgūt, bet pamatā jau ir spēks un citi sporta veidi. Turklāt tā ir Dieva dāvana, to nekad nenoliedzu.”
Martas kundze uzsver, ka kustībā ir spēks un bez tās nevar. “Kustība ir dzīvība. Nedrīkst tikai kunkstēt. Vai tad ir kāds cilvēks, kuram kaut kas nesāp?! Tā nav! Svarīgi ir kaut ko darīt lietas labā, sāpes nedrīkst pieņemt kā normu. Arī man draugs slinkums piezogas, bet nedrīkst ļauties. To mācīju arī bērniem. Daudzi man salidojumos pateicas, ka esmu bijusi stingra skolotāja. Vecākiem teicu, ka nesolu sportistu, bet solu labu, pieklājīgu, mīlošu cilvēku. Ja tā tas būs, tad izdosies arī pārējais.”
Vaicāta, kas viņai ir lepošanās vērts, Martas kundze saka: “Par savu lielāko sasniegumu uzskatu to, ka atdevu dzīvību kādam zēnam. Viņš bija slīcis. Kad pieskrēju klāt, bija jau bez dzīvības pazīmēm. Atdzīvināju. To es vienmēr atcerēšos.”
