2018.gada 18.novembrī Latvija atzīmes sava valstiskuma simtgadi. Jau aptuveni gadu notiek dažādi pasākumi, kuri tā vai citādi tiek saistīti ar šo, neapšaubāmi, nozīmīgo notikumu. Pagājuši Simtgades dziesmu un deju svētki, aizvadīta Simtgades zaļumballe. Visus pagājušos pasākumus nevar pat atcerēties. Taču kaut ko vienojošo, kādu „uzrāvienu” cilvēkiem pagaidām nejūt.
Oficiālais Latvijas Simtgades spārnotais teiciens ir: „Es esmu Latvija!”. Varat izmēģināt paši, paeksperimentēt ar draugiem un paziņām, izvēršot teicienu plašāk – „Es esmu Latvija, jo…”. Atbilžu varianti neierobežoti, taču visticamāk minēsim Latvijas dabu, tradīcijas, tautiskās dejas, dziedāšanu korī un vēl simtiem jauku un foršu lietu. Viss kārtībā, tikai šie atbilžu varianti norāda uz mūsu attieksmi pret Latviju.
Gribam vai negribam, bet parasti savu valsti asociējam ar teritoriju, tradīcijām, kaut ko ģeogrāfisku plašajā pasaulē. Visticamāk, ka ļoti retas būs atbildes, kas saistīsies ar gatavību aizstāvēt Latviju, cienīt un ievērot tās likumus – atbildes, kas saistītos ar valsti kā politisku veidojumu.
Nedaudz skumji. Ne velti bieži sakām, ka „mīlam šo zemi, bet valsti nē…”. Papildinot, vajadzētu vēl atcerēties kādas blondas skatuves „zvaigznes” komentārus koncertā Daugavpilī par „job*no Latviju” pirms kāda laika. Un nav ko aizbildināties, ka tas esot noticis dzērumā. Ir taču teiciens, ka „dzērumā cilvēks saka, ko domā”. Jo visu līmeņu deputātus un valsts institūcijas uzskatām par „paralēlo pasauli”, kas ar mūsu dzīvi parasti nesaistās.
Iespējams, ka iepriekš minētais daļēji izskaidro svētku sajūtas trūkumu. Cerēsim, ka vismaz pagaidām. Mums kā sabiedrībai pietrūkst veselīga nacionālisma, lepnuma. Kaut kā nemākam vai negribam, varbūt neprotam lepoties ar sasniegumiem, ar pozitīvo.
Patriotismu jūtam kādu nedēļu novembrī, Dziesmu svētkos un lielo sporta sacensību laikā.
Latvijas pastāvēšanas pirmo valstisko jubileju laikā populārs bija novēlējums „Saules mūžu Latvijai!”. Latvijai kā valstij, nevis ģeogrāfiskai teritorijai. Valsts bez iedzīvotājiem nav iedomājama. Un tā nonākam pie nākamās problēmas. Mūsu paliek mazāk. Sākot ar 1990.gadu valstī ir negatīvs dabiskais pieaugums un arī migrācijas saldo. Vienkāršāk – piedzimst mazāk nekā nomirst, izbrauc vairāk, nekā iebrauc. Ar piebildi, ka precīzu datu par izceļojušajiem nav.
Skatoties statistikā, aina gan nav tik briesmīga. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā bija nedaudz vairāk nekā 1 950 000 iedzīvotāju. 2017. gadā dažādos avotos min kādus sešus tūkstošus mazāk. It kā jau nebūtu tik traģiski. Pēc Pasaules Brīvo latviešu apvienības datiem ārpus Latvijas atrodas ap 300 000 mūsu valstspiederīgo. Šajā skaitā tiek iekļauti gan 2. Pasaules kara laikā izbraukušie un pasaulē izkaisītie, gan arī pēdējos gados izbraukušie. Skaidrs, ka daudzi no viņiem Latvijā vairs neatgriezīsies, ka viņu bērni latviski nerunās. Tāda ir realitāte.
Nerunāsim par cēloņiem, kas daudzus aizveda ārpus Latvijas, īpaši pēdējos gados. Tomēr ir viena būtiska piebilde. Latviskums, ko ar sapni par brīvu Latviju saglabāja tie, kas devās emigrācijā 2. Pasaules kara beigās. Esmu sastapis ārzemēs dzīvojošu otro un pat trešo latviešu emigrantu paaudzi, kas runā latviski un ir Latvijas patrioti. Brīžiem pat lielāki patrioti par mums. Cēlonis tam ir pozitīvais nacionālisms, pašlepnums, kas bija Latvijā tās pirmās neatkarības gados.
Atliek cerēt, ka nākotnē spēsim atgūt lepnumu par sevi, saviem un kaimiņu sasniegumiem, lepnumu par mūsu valsti kā politisku veidojumu. Un svētku sajūtas atnāks!
