Lasīšanas laiks: 3 min
Jau gandrīz četrus mēnešus visas pasaules un arī Latvijas ziņās sekojam notikumiem Ukrainas un Krievijas pierobežā. Tur notiek asiņainas cīņas starp Ukrainas valdības spēkiem un “separātistiem”.
Varas maiņa Ukrainā izraisīja Krievijas pretreakciju, kas sākās ar Krimas atdalīšanu un arī tūlītēju iekļaušanu Krievijas Federācijā. Laika gaitā mainījās arī attaisnojumi. Sākotnēji tā bija “tautiešu” aizsardzība pret ukraiņu “fašistiem” un “banderoviešiem”, kas vēlāk pārvērtās par Krievijas robežu aizsardzību.
Interesanti, ka vēsturē Krievija jau vairākus gadsimtus, būdama teritoriāli milzīga valsts, savā ārpolitikā baidās no ārējiem draudiem. Nav svarīgi, ka blakus bija mazākas un vājākas valstis. Un nav svarīgi, ka pirmā uzbruka Krievija.
Lielās kaimiņvalsts “mierīgo iekšpolitiku un neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās” labi raksturo slavenā karavadoņa Suvorova karagājiens pāri Alpiem 18.gadsimta beigās.
Ar tiešu Krievijas atbalstu divos Ukrainas rajonos – Doņeckā un Luhanskā varu sagrāba tā sauktie “separātisti”, kuri izveidoja savas “tautas republikas” un apvienojās tā sauktajā “Jaunkrievijā”. Nav vajadzīgs skaidrot, ka Krievija tajā nav iesaistīta. Visi, kas bijuši Krievijā zina, kāda ir tās robeža, kā strādā tās policija. Arī to, ka atšķirībā no ASV, kaimiņvalsts ieroču veikalos automātiskos ieročus, lielgabalus un bruņumašīnas nopirkt nevar.
Neskatoties uz Maskavas centieniem iestāstīt pasaulei, ka tā ir demokrātiska cīņa pret “Kijevas huntu”, neviens īsti nenoticēja.
Arī pašā Krievijā droši vien aizmirsies, kur palikuši “ukraiņu fašisti”, pret kuriem bija jādodas cīņā.
Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana 17.jūlijā situāciju būtiski saasināja. Visticamāk, ka lidmašīnu notrieca kļūdas pēc. Visticamāk, ka to izdarīja Krievijas atbalstītie “separātisti”, kurus pareizāk būtu saukt par teroristiem. Ja pie vainas būtu Ukraina, tad Krievijas Aizsardzības ministrija, kura nepārtraukti ar radiolokācijas stacijām un lidmašīnām kontrolē pierobežu, to būtu precīzi piefiksējusi. Arī pārtverto un ierakstīto sarunu autentiskumu nav grūti noteikt. Bet Krievija savu vainu parasti neatzīst.
Krievija var iebilst, ka Putina iespējas ietekmēt notiekošo nav lielas, tikai tam ārzemēs vairs netic. Putina reitingi ārzemēs ir katastrofāli kritušies. Krievija ir atstūmusi sev iepriekš draudzīgo Ukrainu, kā arī lielāko daļu valstu, kurās ir lielāks vai mazāks krievu skaits. Pašā Krievijā Putina reitingi joprojām ir ļoti augsti. Bet valstī, kurā praktiski nav neatkarīgu mediju citādi nevarētu būt. Būtu tikai jāatceras, ka līdzīgi reitingi bija Čaušesku Rumānijā, Huseinam Irākā, Kadafi Lībijā.
Putins atrodas sarežģītā situācijā. Ir skaidrs, ka starptautiskās sankcijas pastiprināsies. Tās ietekmēs gan vienkāršos iedzīvotājus, gan arī bagātniekus.
Ja tautu vēl varētu aicināt paciesties, jo jācīnās pret amerikāņu imperiālismu un “jauno Hitleru – Obamu”, tad oligarhi no savas naudas šķirties visticamāk negribēs.
Ļoti negribīgi, bet nāksies piekāpties. Saskatāmā nākotnē Ukraina atgūs kontroli pār savu teritoriju, izņemot Krimu. Bet Krievija būs zaudējusi uzticību uz ļoti ilgu laiku.
