Latvijā periodiski uzvirmo diskusijas par tautas vēlētu prezidentu. Galvenokārt, tā ir viena no tēmām atsevišķām partijām priekšvēlēšanu laikā. Šovasar, Līgo dienas priekšvakarā, ar līdzīgu ierosinājumu klajā nāca valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tas bija sava veida pārsteigums, jo parasti mūsu prezidenti politisku aktivitāti izrādīja divos gadījumos. Pirmkārt, sava otrā prezidentūras termiņa beigās, jo jutās brīvāk un drošāk – nebija jāsatraucas par pārvēlēšanu. Otrkārt – gadījumos kad bija skaidrs, ka nepārvēlēs jau uz otro termiņu.
R. Vējoņa priekšlikums pēc būtības bija vienkāršs un loģisks. Valsts prezidentam kā augstākai valsts amatpersonai uzticas samērā liels iedzīvotāju skaits, vismaz salīdzinot ar citiem politiķiem. Tātad būtu loģiski, ka tiktu palielinātas prezidenta pilnvaras. Iecere paredz, ka ministrus iecels valsts prezidents. Iepriekš tos izraudzījās Ministru prezidents un apstiprināja Saeima. Tāpat prezidentam būtu tiesības izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas, iepriekš neizsludinot tautas nobalsošanu. Lai tas izskatītos nopietnāk, valsts prezidentu būtu jāvēl tautai, nevis Saeimai. Ideālajā variantā jau 2019. gadā.
Visticamāk, ka 2019. gadā un vēl krietnu laiku uz priekšu Latvijas valsts prezidentu ievēlēs Saeima. Būs juristu diskusijas, dažādi viedokļi, bet nekas nemainīsies. Jau tagad prezidentam ir tiesības sasaukt un vadīt ārkārtas Ministru kabineta sēdes, nosakot tām dienaskārtību. Tāpat prezidentam likuma ierosināšanas tiesības. Taču vienkāršāk un patīkamāk ir veikt citus prezidenta pienākumus. Šeit derētu atcerēties, ka trīs no četriem pirmskara Latvijas valsts prezidentiem bija ar jurista izglītību. Salīdzināšanai – vairāki no prezidentiem pēc neatkarības atgūšanas bija strādājuši par sadzīves pakalpojumu kombinātu direktoriem. Secinājumus izdariet paši.
Neaizmirsīsim, ka prezidents ir tas, kurš izvēlās ministru prezidenta amata kandidātu – parasti gan pēc ilgstošām konsultācijām ar pozīcijas partijām. Gribas taču garantijas, ka attiecīgo kandidātu Saeima apstiprinās. Attiecīgi cerot, ka parlamenta vairākums pēc prezidentūras pirmā termiņa beigām pratīsies un pārvēlēs otro reizi.
Protams, varam vēlēties, lai partiju izvirzītie valsts prezidenta kandidāti būtu zināmi jau noteiktu laiku iepriekš. Būtu interesanti dzirdēt viņus priekšvēlēšanu diskusijās. Prezidenta ievēlēšanas kārtību varētu papildināt, piesaistot vēlētāju kolēģiju, kā tas ir Igaunijā. Tur gadījumos, ja neviens no kandidātiem negūst vajadzīgo atbalstu prezidenta vēlēšanu pirmajās trīs kārtās parlamentā, tālāk tiek sasaukta vēlētāju kolēģija. To veido parlamenta deputāti un pašvaldību pārstāvji. Tādējādi balsojumā par diviem visvairāk iepriekš balsu ieguvušajiem kandidātiem iesaistās būtiski lielāks sabiedrības pārstāvju skaits. Un pagastveči negribēs riskēt ar savu karjeru, balsojot pret savu iedzīvotāju gribu. Bet tas jau pie „ lēnajiem igauņiem…”
Negribu piekrist tiem, kuri baidās, ka tauta par prezidentu varētu ievēlēt kādu, kam būtu bagāti atbalstītāji, turklāt iespējams no lielās kaimiņvalsts austrumos. Taču vēl vienām vēlēšanām partijām nauda būtu jāmeklē. Un šis prieks nebūtu lēts. Ar partijas biedru un atbalstītāju ziedojumiem nepietiktu pašvaldību, Saeimas un vēl valsts prezidenta vēlēšanām. Un pilnīgi loģiskas būtu bažas, ka prezidents pēc ievēlēšanas būs spiests „atstrādāt” saviem sponsoriem. Ja godīgi, tad iespējams, ka tā notiek jau tagad…
Nedaudz atceroties Latvijas prezidentus pēc neatkarības atgūšanas, var puslīdz droši teikt, ka diezin vai kādu no viņiem savulaik būtu ievēlējusi tauta. Un pilnīgi iespējams, ka pirmais valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas būtu bijis vienmēr solīdais un labi safrizētais Anatolijs Gorbunovs. Vai viņš būtu bijis labāks vai sliktāks par Gunti Ulmani, nekad neizzināsim. Bet Latvijas valsts prezidentam R. Vējonim novēlēsim izturību un patiesu vēlmi panākt uzlabojumus mūsu politikā esošās Satversmes ietvaros.
