Valmieras Ziņas

Jurģis Liepnieks – ar kaut ko jāizceļas, lai pamanītu!

Lasīšanas laiks: 7 min

Ceturtdien, 16.februārī, Valmieras Integrētajā bibliotēkā pulcējās interesenti, lai tiktos ar Jurģi Liepnieku. Viņa personība vienmēr ir piesaistījusi uzmanību – gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Viņš ir publicists, politisko procesu vērotājs, saukts arī par pelēko kardinālu, bet, kā tikšanās laikā atzīst pats Jurģis, viņš vienmēr ir gribējis būt rakstnieks. Kopā ar Nilu Saksu 2014.gadā izdota grāmata “Nāve – tās nav beigas”, bet pagājušajā gadā iznākušais “Mans nabaga pirāts” grāmatnīcās bija pirktāko grāmatu virsotnē. BIJA. Droši vien būtu arī šobrīd, diemžēl grāmata vairs nav nopērkama, martā jāgaida nākamā tirāža. Nepacietīgākiem lasītājiem ir vērts ieskatīties mazo pagastu bibliotēkās, jo Valmieras Integrētajā bibliotēkā uz šo romānu (2 eksemplāriem) ir turpat 40 cilvēku rinda. Pirms diviem gadiem līdzīgs bums bija ar Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc”. Gan Kalnozola, gan Liepnieka grāmatai ir savi fani un arī noliedzēji.

Tikšanās sākas ar Jurģa Liepnieka pārdomām par lasīšanu, stāstīšanu, bibliotēkām un rakstniekiem. Kā uzskata Jurģis, spēja stāstīt un klausīties stāstus  ir cilvēka esamības pamatkodols, kas cilvēkus padara par evolūcijas uzvarētājiem un atšķirīgiem no dzīvniekiem. Bibliotēka ir stāstu krātuve. Mēs bibliotēku uzskatām par tik fundamentāli svarīgu, ka tā ir pieejama katram par velti. Tā ir pieejama bez maksas valstīs, kur nav pieejama veselības aprūpe. Un bibliotēkās notiek kultūras procesi. Evolūcija ir nonākusi tik tālu, ka mums katram kabatā ir telefons. Mēs dzīvojam laikmetā, kur uzmanība ir galvenā valūta. Īso tekstu uzmanības laikmetā uzrakstīt romānu ir diezgan crazy projekts, jo tas pieprasa diezgan daudz uzmanības.

Un tomēr kaut kādā pārsteidzošā veidā romāni un literatūra neizzūd un nezaudē savu aktualitāti. Grāmatas izdod vairāk kā jebkad, un tās lasa vairāk kā jebkad.

Visi iespējamie žanri un subžanri attīstās sprādzienveidīgi. Neskatoties uz to, cik ļoti mainījies laiks un tehnoloģijas, tas ir apliecinājums tam, ka stāstu stāstīšana un nodošana tālāk ir vajadzīga, mums tas patīk. Sākumā tas viss bija vajadzīgs tīri evolucionāri, tas bija izdzīvošanas veids, lai nodotu tālāk zināšanas, gudrību. Šobrīd tas ir arī liels izklaides elements.

Kad monologā aizritējušas kādas septiņas minūtes, Jurģis Liepnieks paziņo: Man vairāk nav nekā, ko teikt. Protams, ko teikt viņam ir daudz, arī klātesošie uzdod jautājumus, kas saistīti gan ar dzīvi un politiku, gan viņa romānu “Mans nabaga pirāts”, un tā septiņas minūtes izvēršas par divām stundām. Uz dažiem jautājumiem viņš atbild gari un izsmeļoši, no dažiem izvairās vai pie sevis novelk: Hmm, nu jā…

Kādas ir sajūtas pēc grāmatas uzrakstīšanas un saņemot par to milzu interesi?

Patīkamas, protams. Ir rakstnieki, kuri saka, ka raksta sev un viņiem neesot svarīgi, ko citi par to domā. Nē, nē! Rakstniekam ir vajadzīgs lasītājs. Mans īstais mērķis ir pārdot grāmatu starptautiskā tirgū, iziet pasaulē.

Es nevaru noskatīties uz to, ka latviešiem pēdējo 30 gadu laikā nav neviena rakstnieka, kurš pasaulē būtu ko sasniedzis, nu varbūt vienīgi Ikstena ar “Mātes pienu”. Tas ir nepareizi, negodīgi un slikti, mums tas ir jālauž! Skandināvu detektīvi ir simtu miljonu industrija, bet tur jau nav nekas TĀDS, ko latviešu rakstnieki nevarētu. Rakstnieki ir nabadzīgi, knapinās. Latvijā ir diezgan daudz grāmatu un rakstnieku, kas ir gana labi, bet Latvijas tirgū rakstnieki nevar nopelnīt.

Es negribu teikt, ka mans romāns ir superģeniāls darbs, bet tas ir gana labs, to jāvar pārdot! Tā ir mana ambīcija, bet pieredzes nav, zināšanu nav. Kā man veiksies, redzēs pēc gada. Šomēnes beidzu darbu pie angļu tulkojuma.

Jurģis izstāsta arī grāmatu pārdošanas matemātiku: Ja grāmata maksā 20 eiro, 10 eiro uzreiz paņem veikals, tad 3 eiro – tipogrāfija, papīrs, 3-4 eiro –  izdevniecībai (redaktors, maketētājs, mākslinieks, loģistika). Rakstniekam paliek 2-3 eiro, no kuriem vēl ir jāsamaksā 25% autoratlīdzības nodoklis. Grāmatu tirāžas Latvijā vidēji ir 1000 – 1500 eksemplāru. Ja viss iet labi, rakstnieka peļņa ir ap 2000 eiro. Varētu teikt, ka tā nav maza nauda, bet, ja nākamās grāmatas rakstīšanai vajag divus gadus?… Romāns ir 3000-4000 stundu darbs (2-3 gadi). Protams, ir dažādi rakstnieki, cits var gada laikā sarakstīt 3-4 romānus, bet neviens jau nav robots, lai cik augstu organizēts cilvēks viņš ir. Tur nekāda matemātika nesanāk, no tā rakstnieks izdzīvot nevar! Tad ir jāraksta tā, lai darbus tulkotu lielajās valodās, nevis armēņu, maķedoniešu, gruzīnu… Protams, lai ieietu ārzemju tirgū, ir svarīgi, lai grāmata iet labi mājas tirgū. Grāmatu tirgū, arī jebkurā tirgū, ir jādomā, ar ko būsi atšķirīgs. Daudzi kriminālromāni tiek rakstīti pēc kaut kādas klišejas un tiek štancēti. Ir ar kaut ko jāizceļas, lai pamanītu, pievērstu uzmanību.

Runājot par žanriem, kriminālromāni varētu būt tie, kas aiziet pasaulē?

Kriminālromānus labi pērk, tie lieliski konkurē ar mīlas romāniem. Un Daniela Stīla ir labāk pārdota nekā Stīvens Kings. Tas ir šausmīgi interesanti! Varētu taču domāt, ka par mīlestību ir uzrakstīts viss, jau 5000 gadus ir literatūra par mīlestību, bet nav tā, ka ir “Romeo un Džuljeta” un tad jau vairāk neko nevajag. Par mīlestību cilvēki grib lasīt visu laiku, man arī patīk…

Kā radušies romāna tēli un vārdi, piemēram, Tvinka? Cik reizes jūs pārlasījāt un labojāt romānu?

Rakstīju, lai nav piesaistes konkrētai vietai, lai nav stingras lokalizācijas. Sākumā tēlus izdomā, pēc tam tie atdzīvojas un sāk paši savu dzīvi. Līdz romāna iznākšanai vākos tas reizes desmit ir lasīts un pielabots, līdz viss ir apnicis un noriebies. Var jau uzlabot mūžīgi, bet kādā brīdī ir jāpieliek punkts.

Kādas ir jūsu domas par interneta iespējām un mākslīgo intelektu?

90. gados ziņas internetā latviešu valodā varēja apskatīt 3-4 lapās, neviens nevarēja paredzēt, kā internets izmainīs mūsu dzīvi. Un šobrīd nespējam iedomāties, kas būs pēc 20 gadiem. Jau tagad robots spēj atbildēt pat uz tādu jautājumu, kā neiemīlēties nepareizajā cilvēkā. Protams, tehnoloģijas izmanto arī nogalināšanai, pornogrāfijai un citiem ļauniem nolūkiem, bet tajā pašā laikā arī miljons labām lietām! Kādreiz domāja, ka maz kvalificētus darbus aizstās robots, bet ir noticis otrādi.

Jūsu romāns gandrīz piespiedis lasīt tos, kas grāmatas nelasa. Lasītāji ir sajūsmā, bet ko saka kritiķi?

Neko nesaka, viņi baidās no manis!

Kas jūs iedvesmo rakstīšanai?

Rakstīt tikai tad, kad ir mūza un iedvesma? Nē! Vispār neko neizdarītu, ja nebūtu disciplīnas, režīma, gribasspēka. Tas nozīmē arī nest kādus upurus, jo atteikties ir grūti, gribas visu un uzreiz – būt slavenam, gudram, bagātam…

Vai Lato Lapsam var ticēt?

Lato var ticēt un var neticēt, bet Levitam ticēt nevar! Es arī domāju, ka Levits būs labs prezidents – gudrs, inteliģents, bet… Prezidenta darbs ir būt garīgajam līderim, orientierim, iedvesmot sabiedrību, bet Levits nav komunikācijas meistars. Viņš nav muļķis, bet viņam patīk noformulēt acīmredzamas lietas (Tie cilvēki, kuri nomiruši no kovida, tiem Ziemassvētku nebūs). Laba prezidente bija Vaira (V.Vīķe-Freiberga).

Cik daudz jūsos pašā ir no galvenā varoņa Marata?

Rakstu izdomātus stāstus, kur ir pilnīga patiesība, bet tie nav mani stāsti. Ja es būtu aprakstījis savu dzīvi, tad tie būtu memuāri. Dzīvē jābūt iekšā ar visām četrām, jāraksta ar asinīm, jābūt patiesam!

Kādas ir jūsu domas par eitanāziju?

Vislabākās. Daudzi mirst gadiem, mirst cilvēka pazemojošos stāvokļos. Grūti saprast, kā to regulēt, pie kādiem nosacījumiem, bet tādai iespējai būtu jābūt.

Vai Jūs ticat Dievam?

Kuram no 2000?… Neticu.

Vai esat dzēris „Petrus” vīnu?  (grāmatā teikts, ka pudele vīna ir vidusšķiras automobiļa cenā)

Jā, esmu, bet pats nepirku.

Kādām grāmatām dodat priekšroku – e-grāmatām vai papīra formāta? Kas ir jūsu mīļākie rakstnieki latviešu un ārzemju literatūrā?

Labāk lasu parastās – papīra grāmatas, bet arī e-grāmatas. Braucot mašīnā, klausos audio grāmatas. No ārzemju autoriem grūti nosaukt dažus, tagad lasu japāņu darbus, viņu uzvārdus atcerēties nav iespējams, var pasekot man Instagramā.  No latviešu rakstniekiem viens no visu laiku labākajiem – Andrejs Upīts, arī Bels.

Kas ir laime?

Laime… Gandarījums, ka tu tuvojies mērķim, ej pareizā virzienā, ka tā ir „tava lieta”. Tās lietas var būt arī vairākas – darbs, mīlestība, ģimene… Laime-nelaime nav melnbalta. Un varbūt nevajag censties būt laimīgam, bet rīt censties būt MAZLIET laimīgākam nekā biji vakar.

Katram, kas izlasījis grāmatu, ir savs viedoklis. Ļoti atbilstošas likās Ingas Grencbergas pārdomas:

 ..šī grāmata, lai arī slepkavības un izmeklēšanas stāsts – man daudz vairāk bija attiecību stāsts – attiecības katram pašam ar sevi, attiecības ar savām vērtībām, attiecības ar to, kam katrs tic un, protams, attiecības vienam ar otru. Nevienas no tām nav vieglas, pašsaprotamas un iepriekš paredzamas.

Aktuālais jautājums

Vai 2024. gads Jums būs veiksmīgāks par 2023. gadu?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Mūsu partneri