Lasīšanas laiks: 4 min
Piektdien, 3.augustā, Valmierā sāksies trešais Vasaras teātra festivāls, kas ilgs līdz 5.augustam. Teātra izrādes notiks dažādās vietās Valmieras pilsētvidē, piedāvājot plašu izrāžu programmu gan bērniem, gan pieaugušajiem, kā arī katru vakaru, sākot no ceturtdienas, 2.augusta, būs iespējams baudīt brīvdabas kino.
Par to, kā notiek gatavošanās Vasaras teātra festivālam un kādas ir tehniskās lietas, kas jārisina, portālam “Valmieras Ziņas” pastāstīja tehniskais producents Jānis Znotiņš.
Man jūs stādīja priekšā kā praktisko darbu vadītāju, darītāju. Kas ir tas, ar ko Jūs nodarbojaties šī festivāla ietvaros? Kādi ir Jūsu galvenie pienākumi?
Man amats ir tehniskais producents. Mūsu festivāla ietvaros tas nozīmē, ka es koordinēju pilnīgi visu.
Ir divas sadaļas – festivāla pienākumu sadaļa, un mākslinieki ar saviem pienākumiem. Uz maniem pleciem gulstas pilnīgi viss, kas attiecas uz festivāla pienākumu sadaļu un to, kas attiecas uz skatītājiem. Uz skatītājiem attiecas sēdvietas, labierīcības, biļešu kontrole un citas lietas. Man jākoordinē arī brīvprātīgie, kur, protams, citi cilvēki arī palīdz. Un tad ir otra lieta, kas ir mākslinieciskā sadaļa. Tur ir mākslinieki, kas strādā paši kā komanda, kas koordinē savus pienākumus un orgaizē savus darbus. Tur mēs plānošanas ziņā nepalīdzam, bet palīdzam, ja rodas kādas ķibeles, ko nepieciešams atrisināt.
Tagad palikuši vairāk vai mazāk tie mazie darbiņi. Man ir vairāki brīvprātīgie puiši, kas ikdienā ir kopā ar mani un tad mēs kopā risinām radušās problēmas vai sagādājam kaut ko kādam, ja trūkst. Nesen atgriezos no vienas problēmiņas risināšanas – ar puišiem vedām gludekli un gludināmo dēli. Mēs kopā arī ierīkojam skatītāju sēdvietas, kā arī risinām visādas citas iedomājamākās un neiedomājamākās lietas.
Kas ir tās neiedomājamākās lietas, ko nācies risināt?
Teātrī jau īstenībā nav neviena tāda ļoti neiedomājama lieta (smejas). Vienmēr man liekas smieklīgi, ka man prasa tualetes papīru. Dažreiz liekas smieklīgi, ka man jādomā pat par tādām lietām, kā tualetes papīrs (smejas). Mums ļoti daudz palīdz brīvprātīgie, piemēram, aizlīmēt logus, jo tas nepieciešams izrādei. Es darbojos arī kā sagādnieks – kaut kam aizbraucu pakaļ, kaut ko pārvedu. Daudz palīdzam Vasaras skolai, vedam materiālus, kas viņiem nepieciešami.
Šodien bija jārisina viena visnotaļ interesanta lieta. Mums ir angļu mākslinieki, kuri uzstāsies ar bērniem domāto izrādi “Nezvērs”. Viņi man atsūtīja bildi, kur ir milzīga kartona kaste, kurā iekšā stāv kostīmi. Saka, ka viņiem tādu vajagot. Sākumā nesapratu, kāpēc viņi glabā savus kostīmus kartona kastē, nevis pienācīgos tērpu maisos, Beigās izrādās, ka viņiem tērpi ir no bieza auduma, šādā karstā laikā tie ļoti ātri paliek slapji, bet pēc izrādes vajag dabūt sausus pēc iespējas īsākā laikā. Kartona kastē to varot izdarīt ļoti ārti, no apakšas pūšot iekšā siltu gaisu. Latvijā tādas kartona kastes nevar iegādāties, jo mums tā nav tik liela nepieciešamība, tāpēc mēs radām alternatīvu risinājumu. Salīmējām vairākas kartona kastes kopā un mākslinieki teica, ka šāda kaste viņiem būšot tieši laikā.
Parasti festivāli uzņemas arī katras izrādes producēšanu, bet mēs esam mazs kolektīvs, kam ir tie galvenie pienākumi – es, Lija Ozoliņa un Reinis Suhanovs. Tāpēc mēs nolēmām, ka izrādes producēšana lai paliek katras komandas pienākumos, mēs izpalīdzam tad, ja rodas kāda problēma vai nepieciešams padoms, kā un ko labāk darīt.
Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko Jums nākas saskarties?
Jebkuras komandas lielākais izaicinājums, manuprāt, ir organizētība. Man nepatīk un ļoti traucē strādāt tas, ka man kaut ko paziņo pēdējā brīdī vai nav organizētības. Rīkojot šāda mēroga pasākumus, tā ir galvenā lieta, kam ir jābūt. Vēl liels izaicinājums ir arī laiks, jo tā nav pārāk daudz, visam jānotiek tempā, tāpēc organizētība un saskaņotība ir ļoti svarīga. Piemēram, lai nebūtu lieku izdevumu par kravas mašīnām. Ir svarīgi saplānot, ka tad, kad kaut ko atved, uzreiz kaut ko citu var aizvest prom vai pārvest uz citurieni. Lai nav jābraukā vairākas reizes, jo tas viss maksā lielu naudu.
Kāda ir situācija komandā? Organizētība ir?
Jā, mūsu komandā organizētība ir – tā ar katru gadu paliek labāka. Pirmajā gadā mums gāja visādi, pārsvarā haotiski, jo tas bija pirmais tāds pasākums, pirmo reizi organizējām festivālu. Tagad, kad top trešais festivāls, zinām, ko nevajag un ko vajag darīt, kā vajag vai nevajag darīt, tāpēc viss norit daudz mierīgāk, raitāk un organizētāk.
Mēs mācījāmies katrs no savām un citu kļūdām, tagad ir lielāka pieredze.
Teātra izrādes notiek dažādās vietās Valmieras pilsētvidē. Kā izdodas saplānot visu nepieciešamo atbilstoši vietai, kur izrāde notiks?
Jā, izrādes tik tiešām notiek dažādās vietās, katru gadu tās mainās. Tas vienmēr ir interesanti, jo viss jādomā no jauna, līdz ar to daudz ko iemācoties. Pagājušajā gadā iemācījāmies, ka vislielākā uzmanība jāpievērš elektrības pieejamībai katrā vietā. Valmieras Biznesa inkubatorā elektrība nav problēma, savukārt mežā tas viss vairs nav tik vienkārši. Iemācījāmies, ka nevar paļauties uz to, ka kāds pasaka – elektrība tur ir. Ir jāpārbauda, cik daudz ir pieejamu resursu, jo katrai gaismai, katrai skaņai ir nepieciešams savs elektrības daudzums. Viss jāsaplāno precīzi, cik un kam vajag, lai zinātu, ar ko jārēķinās un kā rīkoties, ja ar to, kas pieejams, nepietiek.
