Lasīšanas laiks: 4 min
23.novembra Saeimas ārkārtas sēdē, diskutējot par likumprojektu “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020.gadam”, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Jānis Upenieks norādīja, ka paredzētais finansējums sporta nozarei ir nepietiekošs, uzsverot, ka sportam ir liela nozīme nācijas veselības uzlabošanā, kā arī saliedētības un pašapziņas veicināšanā. Piedāvājam noskatīties runas video ierakstu.
Jāņa Upenieka runas stenogramma (saeima.lv):
Zem šī priekšlikuma parakstījušies Sporta apakškomisijas locekļi vēlamies uzsvērt: finansējums nozarei “Sports” ir nepietiekošs. Un sports – pirmkārt, tā ir veselība. Tā ir mūsu bērnu, mūsu līdzcilvēku veselība. Un šajā jautājumā rādītāji mums ir graujoši.
50 procentiem darbaspējīgo iedzīvotāju ir liekais svars vai aptaukošanās problēmas; 80 procenti skolēnu kustas daudz par maz. Teju vairāk bērnu šodien ir spējīgi telefonā jau no piecu gadu vecuma un planšetdatorā spēlēt visādas spēles, atrast visas programmas, kuras vajadzīgas, bet elementāri, beidzot 9. vai 12.klasi, ir problēmas ar piepumpēšanos, presīšu uztaisīšu vai kur nu vēl pievilkšanos pie stieņa.
Līdz ar to laikā, kad ekonomika stabili aug, nākamais ir olimpiskais gads, arī mūsu sportisti uzrāda izcilus rezultātus, loģisks ir sporta nozarē strādājošo jautājums: ko īsti ir domājis Ministru kabinets, samazinot finansējumu programmā “Latvijas Sporta federāciju padome”? Organizācijai, kas ikdienā rūpējas par to, lai visas atzītās sporta federācijas varētu darboties, piesaistīt aizvien vairāk jauniešus, atraut aizvien vairāk jauniešu no telefoniem un planšetdatoriem un nodrošināt to, ka mums aug nevis potenciālie sirds slimnieki, bet gan laimīgi un dzīvespriecīgi cilvēki visa mūža garumā.
Otrkārt, sports – tā ir saliedētība. Ikdienā mēs te cenšamies risināt daudz jautājumus, saistītus ar saliedētību. Sekmes mums ir dažādas, kādreiz labāk, kādreiz – sliktāk, bet bieži vien izdarām tieši pretējo.
Turpretim sportā neatkarīgi no tautības, ticības vai politiskās piederības cilvēki stāv plecu pie pleca, pēc kārtējās mūsu sportistu uzvaras dzied… ar noņemtām cepurēm dzied Latvijas Valsts himnu un jūtas lepni.
Ņemiet par piemēru vienu no vissarežģītākajiem kolektīviem Latvijā – mūsu pašu Saeimu. Neskatoties uz to, ka mums ir dažādi uzskati, dažādas politiskās piederības, piemēram, mēs ar Raivi Dzintaru fanojam par Mairi Briedi. Neskatoties uz to, ka Zariņa kungs ir pēdējā laikā ļoti iemīļojis Ekonomikas ministrijai uzdot daudz jautājumus, mēs abi skrienam orientēšanos.
Es nezinu, kur dzīves ceļi mūs aizvedīs, bet zinu, ka Solvitu Āboltiņu es satikšu “Arēnā Rīga” turot īkšķi par Latvijas basketbola izlasi. Imants Parādnieks, Aldis Adamovičs, Juris Viļums, Jānis Vucāns un Ivans Klementjevs cīnās plecu pie pleca pret Igaunijas un Lietuvas parlamentāriešiem Baltijas Asamblejas spēlēs. Un reizēm mēs uzvaram! Varis Krūmiņš ir mans pirmais treneris basketbolā. Un, dzirdot Danas Reiznieces-Ozolas vārdu, pat pasaules čempionei šahā ietrīcas balss.
Līdz ar to, kolēģi, ja ir kāda lieta, kas mūs patiešām vieno, tad tas ir sports.
Un, treškārt, sports – tie, protams, ir augsti sasniegumi.
Jau gadu gadiem mēs esam piegājuši nedaudz no nepareizās puses un tādu kārtīgu paldies mūsu sportistiem sakām tikai tad, kad viņi nāk ārā pa lidostas durvīm ar medaļu kaklā.
Kādreiz, kad jums ir brīvs brīdis, pieejiet pie mūsu kolēģa Arta Rasmaņa, uzprasiet, kā vienkārši puikas no Priekuļiem cīnījās par pirmo čempionu titulu tālajā 1997.gadā, kad paši garāžās stellēja kopā motociklus, skrūvēja, eļļoja, kad pirms došanās uz sacensībām Latvijā iepirka konservus, lai tos pa ceļam Polijā pārdotu, lai būtu nauda, par ko iepildīt degvielu, lai nokļūtu sacensībās Beļģijā, nemaz nezinot, kā tiks atpakaļ. Kad pēc pirmajiem treniņbraucieniem citu valstu sportisti atpūšas savās pārvietojamās mājiņās, mūsējie staigā apkārt pa trasi, lasot citu sportistu nomestās stikla tīrāmās plēvītes, lai vakarā tās nomazgātu no dubļiem, piegrieztu un nākamā dienā liktu uz savām brillēm, jo gluži vienkārši pašiem naudas tam nebija. Un tas viss viena vienīga mērķa vārdā – sacensību beigās augstākajā karoga mastā uzvilkt Latvijas karogu un visai pasaulei atskaņot Latvijas himnu.
Un tādi ir visi mūsu sportisti – Mairis Briedis, brāļi Dukuri, Jeļena Ostapenko, Pauls Jonass vai Kristaps Porziņģis – gatavi ēst dubļus, iet caur uguni un ūdeni, lai aizrautu mūsu sirdis un parādītu, ka latvieši ir stipra tauta.
Līdz ar to viņi ir pelnījuši labāku attieksmi arī tad, kad viņi ir ceļā uz saviem sasniegumiem, nevis cinisku piebildi: priecājaties par to pašu, kas jums ir.
Aicinu atbalstīt un nodrošināt finansējuma pieaugumu atbilstoši iekšzemes kopprodukta prognozētai izaugsmei 3,4 procentu apmērā. Aicinu jūs, kolēģi, atbalstīt absolūti pozitīvu, sabiedrību saliedējošu un veselību uzlabojošu nozari – sportu –, kur katrs ieguldītais eiro ar uzviju atgriežas ekonomikā un ļauj cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu veselīgu dzīvi visa mūža garumā.
