Lasīšanas laiks: 4 min
Viņa zelts ir kustība. Zobrati, mehānismi, sistēmas – nemitīga rosība, kur sīkākā detaļa un spēja redzēt kopainu ir no svara. Viņš ir Meistars, jo spēj darbināt mehānismus nevainojamā kustībā. Un runa nav tikai par darba mūžu. Viņš zina, ka kustība ir pamatā, lai domas sakārtotos un neļautos iesūnoties, lai turpinātu redzēt, kāda nozīme mehānismā ir katrai mazākajai detaļai.
17. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma ilggadējs (tagad baudot pelnītu atpūtu) SIA “VALPRO” darbinieks Jānis Šķēps.
“Vienā uzņēmumā gandrīz 70 gadi. Uzskatu, ka uzņēmums man ir kā otras mājas. Jau no sākuma man darbs patika un interesēja, gāja no rokas, meistari bija apmierināti. Esmu redzējis, kā viss mainās, attīstās. Nav pat bijusi doma par strādāšanu citur,” stāsta Jānis Šķēps. Darbu Valmieras apriņķa rūpkombinātā, kas bija SIA “VALPRO” pirmsākums, Jānis Šķēps kā atslēdznieks sāka 1955. gadā. Pēc armijas viņš atgriezās rūpkombinātā, pieredzot, kā uzņēmumā sāk ražot degvielas kannas, kā rūpkombinātu sadala, izveidojot Valmieras metālapstrādāšanas rūpnīcu (vēlāk – Valmieras ugunsdzēšanas iekārtas rūpnīca) un Valmieras mēbeļu fabriku, kā uzņēmums attīstās, kļūstot par vienu no lielākajiem metāla apstrādes uzņēmumiem Baltijas valstīs ar specializāciju metāla kannu, ugunsdzēsības aparātu korpusu un dažādu sistēmu korpusu ražošanā, jau vairāk nekā 60 gadus piedāvājot augstākās kvalitātes metāla produktus un metāla apstrādes pakalpojumus klientiem visā pasaulē.
“Mana bērnība bija kolhoza dibināšanas laiki, redzēju visas grūtības, kādas bija vecākiem, bija jādomā par izdzīvošanu. Tāpēc skolas laikā apņēmos, ka jāmācās, jāskatās, kādas vēl ir iespējas, lai var dzīvot labāk. No skolasbiedriem bijām divi, kuri izvēlējās Cēsu arodskolu, es izvēlējos apgūt atslēdznieka profesiju. Viss bija svešs, daudz bija jāmācās, uzskatu, ka pieeja bija ļoti laba – vienu dienu bija teorija, pēc tam praktiski mēģinājām izpildīt teorijā apgūto. Jāstrādā bija melnu muti, meistari bija stingri, precizitāti prasīja. Par to esmu pateicīgs, jo kopš mācību laikiem man ir apziņa, ka darbam jābūt padarītam labi, kvalitatīvi, ja nesanāk – jāpārstrādā.”
Pēc skolas absolvēšanas Jāni Šķēpu norīkoja darbam Valmieras apriņķa rūpkombinātā. “Tolaik viss bija roku darbs, ar vīli jāizdara tas, ko tagad paveic programmas. Skolā gūtās zināšanas bija tikai mazumiņš, teorija bija zināma, bet pielietošanu mācījos no lielajiem meistariem – kā labāk, kādā secībā, kādu tehnoloģiju, visus knifiņus un gudrības. Pēc tam jau to visu nodevu tālāk jaunajiem darbiniekiem. To, ko es darīju, to vairs nedarīs neviens tehnikas attīstības dēļ. Štances taisīju, matricas, ar frēzmašīnu precīzi darbi, lai atslēdzniekam mazāk vīlēšanas. Precizitāte bija ļoti svarīga, viss jāievēro līdz simtdaļām, lai detaļa sanāktu kvalitatīva un viss teicami darbotos. Katra kustība, var teikt, ir zināma nervu bendēšana, ja ierāvi mazu robiņu matricā, jāsāk no sākuma, jo no mana darba bija atkarīgs, cik kvalitatīvi būs nākamie posmi, un tas viss bija roku darbs.”
Jautāts par atpūtu, Jānis nedomājot atbild, ka kustība ir vislabākā atpūta, galvas izvēdināšana un veselības veicinātāja. “Visa ģimene esam sportiski. Slēpošana, riteņbraukšana, skriešana, motosports bija iecienīts sporta veids mūsu ģimenē. Savulaik piedalījos ikgadējās riteņbraukšanas sacensībās ar posmiem dažādās Latvijas vietās. Rezultāts man nav tik svarīgs, galvenais ir process, muskuļu izkustināšana. Tāpēc liels prieks, ka esam varējuši kustības prieku nodot bērniem un viņi to tālāk jau nodod mazbērniem. Visiem iesaku būt aktīviem, kaut vai regulāras pastaigas, mierīga paslēpošana ziemā. Tas palīdz gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai.”
Jānis Šķēps ir pierādījis sevi kā sava aroda Meistaru, kurš izskolojis un savas prasmes un zināšanas nodevis neskaitāmiem topošajiem speciālistiem. Daudzi kļuvuši par augstas klases savas jomas profesionāļiem. Jāņa Šķēpa mūža ieguldījums uzņēmuma un novada izaugsmei, lojalitāte, uzticība un patriotisms ir īstas vērtības, kas kalpos par iedvesmu un pamatu turpmākai uzņēmuma un novada izaugsmei.
“Ja tā padomā, tas tiešām ir brīnumaini, ka 70 gadi nostrādāti, bet vienmēr esmu pienākumus veicis ar prieku, man patika mans darbs, iespējams, tāpēc ir sajūta, ka vēl varētu turpināt. Bet jāmāk arī pielikt punktu, ceru vēl paceļot, kustēties, cik vien var, bērniem, mazbērniem jāpalīdz, jāmācās arī atpūsties, veltīt laiku sev. Lepojos ar garo un jēgpilno darba mūžu, ka varēju pienākumus veikt tik ilgi. Jā, ja man jāsaka, ar ko lepojos, tad teiktu – ar darba mīlestību. Jo darbs cilvēku dara labāku.”
