Lasīšanas laiks: 5 min
Jaunajā latviešu filmā “Izlaiduma gads” skolnieces Intas lomu atveidojusi Vidzemes Augstskolas studente Ieva Apīne. Portāls “Valmieras Ziņas” tikās ar studenti, lai uzzinātu par filmas tapšanas aizkulisēm.
Kā filmas režisors Andris Gauja Tevi atrada?
Filmas pirmsākumi meklējumi jau sen. Laikā, kad gāju desmitajā klasē, režisors bija darbojies dažādās dokumentālajās filmās. Viņa iepriekšējās filmas “Ģimenes lietas” tēma bija incests. Latvijā gan šī filma neguva lielu popularitāti, jo tas latviešiem ir pretrunīgs jautājums. Tāpēc A.Gauja izdomāja veidot dokumentālo filmu par vidusskolas klasi. Es nezinu, kāpēc viņš bija izvēlējies tieši mūsu, Rīgas Mūzikas internātvidusskolas, klasi. Mēs sākām filmēt, bet vienā brīdī radās nesaskaņas starp skolas vadību, režisoru un mums, jo bija daži kadri, kas neiekļaujas standartos.
Mēs bijām palaidņi, darījām diezgan daudz lietas, ar ko nevar lepoties. To uzzināja skolas vadība un pateica, ka filma netiks turpināta.
Pēc tam daļa klases aizgājām pie režisora un izrunājām situāciju. Izrādījās, ka direktore vienkārši pateica – viss. Mēs daži, kam nepatīk konfliktus risināt ar “vienkārši viss”, aizgājām pie režisora. Tad pēc kāda laika A.Gauja man piezvanīja un prasīja, vai vēl joprojām ir aktuāla vēlme filmēties. Es teicu jā. Tāds ir tas sākums, kā viņš mūs atrada. Arī Maksis, kam ir otrā loma, ir no manas klases.
Vai iepriekš bija pieredze filmējoties?
Nē. Mana loma īstenībā pilnībā neatbilst tam, kāda ir mana dzīve un kas esmu es. Tas bija vienkārši, jo jāsaprot, ka mums apkārt, vismaz man vidusskolā, bija ļoti daudz un dažādi cilvēki. Tur bija arī skolēni, kuriem sociālie apstākļi mājās nav tik spīdoši, piemēram, citiem māju nebija vispār. Analizējot kaut kādas likumsakarības man bija vieglāk saprast to tēlu un tad, kad es viņu sapratu, vairāk problēmu nebija. Mums nebija iedots scenārijs, kur viss, kas jāsaka, ir uzrakstīts. Tomēr katru gabaliņu filmējot, tika iedota galvenā būtība, kas man ir jāparāda konkrētajā epizodē. Pēc tā vadoties, teksts ir jāsaka pašam. Rezultātā frāzes bija dabīgas. Protams, bieži sevi bija jāpārvar, jo es dzīvē nelamājos, bet filmā tas bija jādara. Tāpat es neatbalstu ne fizisku, ne emocionālu vardarbību, bet man filmā bija jāsit, kas bija sevis pārvarēšana.
Bija arī tādi brīži, kad es nesapratu, kāpēc man tas bija jādara. Jā, tas tēls tā darītu, bet es noteikti nē, tāpēc nācās piekāpties tēla priekšā.
Cik ilga bija filmēšana?
Filmēšanas dienas sanāk 45. Visi darbojāmies brīvprātīgi, līdz ar to filmēšanās bija jāiekļauj ikdienas plānos. Respektīvi, tās bija vairākas sestdienas un svētdienas. Pa visu gadu tas izlīdzinājās un nebija tā, ka filmējāmies mēnesi no rīta līdz vakaram. Grūtākais filmēšanas procesā bija nakts filmēšanas. Dažas no tām sākās jau iepriekšējās dienas pēcpusdienā, bet beidzās tikai nākamajā dienā. Tas bija gūti, jo prasīja daudz enerģijas, un bija miega bads.
Kāda bija sadarbība ar pārējiem aktieriem?
Radošā komanda – grima, tērpa mākslinieces bija ļoti pretimnākošas un visa komanda bija atvērta, radoša un brīva. Man bija patīkami kopā ar viņiem darboties. Domāju, ka nebija lielas problēmas. Izrādās, ka galvenā aktrise Inga Alsiņa bija domājusi, ka mēs tiešām esam īsta klase, kura uzaicināta uz filmēšanos, bet tā nebija. Ja cilvēkiem no malas likās, ka esam viena klase, tad tas ir rādītājs, ka mums visiem bija labas attiecības.
Vai Tev pašai likās, ka klases modelis atbilst dzīvei vai ir uzspēlēts?
Modelis nebija uzspēlēts. Vienkārši to daudzi negrib afišēt, bet alkohola un narkotiku lietošana notiek. Kad mācījos sestajā vai septītajā klasē, manu klasesbiedru izmeta ārā no skolas, tāpēc, ka viņš stundas laikā smēķēja klases telpās.
Īstenībā ļoti daudz kas no tā, kas tika parādīts, ir reāls.
Varbūt ne gluži miljonārs vienkāršā skolā, bet pārējais gan – tā tas notiek, iespējams, filmā parādīts nedaudz spilgtāk, jo savilkts no dažādām reālām situācijām.
Kāds Tev pašai likās filmas scenārijs?
Es no stāsta zinu vairāk, nekā citi ir redzējuši. Režisoram bija doma safilmēt pēc iespējas vairāk materiālu un salikt kopā tikai esenci. Man, skatoties filmu, bija tāda nedaudz izraustīta sajūta, jo te ir viens notikums, te pēkšņi kaut kas cits. Tomēr, zinot visu stāstu kopumā, scenārijs ir visnotaļ interesants.
Ja nākotnē būtu vēl iespēja filmēties, vai Tu piedalītos?
Ja šai filmai šis pats režisors gribētu taisīt otro daļu, tad es vēl padomātu. Filmējoties man bija dzīves situācija, kad es studēju. Man nebija darbs, bērnu, par kuriem rūpēties – es varēju filmēties savā brīvajā laikā. Ja kaut kad nākotnē režisors grasīsies filmēt, tad ir jautājums, vai tas tiešām ir tas, ko es vēlos, jo tas paņem ļoti daudz enerģiju.
Visgrūtākās man bija nakts un āra filmēšanas aukstā laikā,
jo mēs filmējām vairākas stundas ārpus telpām. Jā, mēs varējām ik pa brīdim ieiet sasildīties, bet principā tas arī fiziski bija ļoti nogurdinoši. Tomēr kopumā esmu apmierināta.
Kā vērtē kopumā savu pieredzi kino?
Ja mēs paskatāmies pēdējās aktualitātes, es varu teikt, ka Latvijas kino ir ļoti pozitīva tendence attīstīties. Ir uzplaiksnījis amatieru kino, piemēram, filma “Modris”. Arī tās galvenais varonis ir amatieris.
Tas ir ļoti pozitīvi, ka amatieri iegūst kādu vietu iepriekš slēgtā jomā.
Senāk amatierim tikt filmā vai uz skatuves bija kaut kāds “vou!”. Es domāju, ka tas ir labi, jo nozarē ienāk svaigs prāts, uztvere, kā, ko un kāpēc darīt. Filmas “Izlaiduma gads” lielākais trumpis ir amatieri, kas aktierus izsita no līdzsvara. Šī filma ir “baigā” esence, jo ir daudz safilmētā materiāla, bet izlasīti tieši gabaliņi. Līdz ar to lielākā daļa cilvēku nākamajās dienās pēc “Izlaiduma gada” noskatīšanās pieķer sevi domājot par filmu. Manuprāt, tas ir ļoti labs rādītājs, jo cilvēks, vai nu domā sliktu vai labu, bet ir panākts tas efekts, ka viņš domā par redzēto un, iespējams, par to, kas tur notiek.
