Valmieras Ziņas

Ilze Skrastiņa – Slodze mani nebiedē!

Lai arī novēloti, 12.klasei sākusies eksāmenu sesija. Pirmais eksāmens – angļu valodas rakstiskā daļa – aizvadīts arī Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12.c klases skolniecei Ilzei Skrastiņai. Viņa pretendē uz Ministru prezidenta Atzinības rakstu, jo liecībā ir tikai 9 un 10 balles. Ilze nav sausa zaurētāja, viņa dzied, spēlē ģitāru, piedalās dažādos pasākumos, tāpēc pamatoti rodas jautājums – kā to var dabūt gatavu?

Vakar un šodien pirmais eksāmens – angļu valodas rakstu un mutiskā daļa. Kā jūties?

Vakar rakstu daļā likās, ka būs sliktāk, bet uztraukums bija tikai pirmās divas minūtes. Rakstāmajā daļā tēmas bija labas, klausīšanās daļā gan ieraksta kvalitāte bija slikta, bet kopumā jābūt labi! Šodien ļoti iepriecināja mutvārdu daļa, manas tēmas – vēsture un mūzika!

Beidzot 12.klasi, tava vidējā atzīme 9,5… Gaiša galva, loģika, talants, ģenētika vai smags darbs un centība?

Laikam jau viss kopā. Vidusskolā nevar būt labas atzīmes, ja neesi mācījies jau no 1.klases. Pamatskolā gan mājās daudz nemācījos, visu apguvu jau skolā, man ir arī laba atmiņa un gudrs, ultrastingrs tētis – pārbaudīja un atprasīja visu līdz 6.-7.klasei.

Tu esi arī Rotary stipendiāte. Kā juties, kad uzzināji, ka no skolas 109 abiturientiem esi izvirzīta tieši tu?

Protams, ļoti priecīga! Nojautu, ka varētu būt, bet zināju arī, ka neesmu vienīgā, kurai tik labi sasniegumi. Olimpiādēs neraujos piedalīties, ja nu vienīgi skolotāji pierunā.

Pārgaujas ģimnāzijā tu sāki mācīties 10.klasē. Kāpēc izvēlējies šo skolu un kur pabeidzi pamatskolu?

Visus pamatskolas gadus mācījos Kārķu pamatskolā, diemžēl šogad jūlijā skolu slēgs. Tā kā skolēnu bija maz, mācījos apvienotajās klasēs, līdz ar to 8 no 9 gadiem mācījos kopā ar māsu un brāli, 9.klasi pabeidzām 6 skolēni. Mazā skolēnu skaita dēļ skolotāji varēja mācīt ļoti individuāli. Biju laba skolniece, un skolotāji man vienmēr deva papildus uzdevumus.

Nebiju plānojusi mācīties Pārgaujas ģimnāzijā. Pamatskolu beidzot, vidējā atzīme bija 9,6. Biju nokārtojusi visus iestājpārbaudījumus Rīgas Tehniskās Universitātes Inženierzinātņu vidusskolā, bet 9.klasē nebiju piedalījusies olimpiādēs, un mani neuzņēma.

Pārgaujas ģimnāzijā jau mācījās mans brālis, viņam te nepatika, bet brālis ir cita rakstura cilvēks. Sanāca tā, ka tajā gadā mamma izņēma brāļa dokumentus un iesniedza manus. Es gaidīju un gribēju, ka būs liela klase, vairāk iespēju. Esmu sabiedriska un ātri pielāgojos.

Vidusskolas gadi esot visskaistākie. Vai Tu piekrīti šim apgalvojumam? Diemžēl jums bija jāpiedzīvo divi lieli pārbaudījumi – skolas renovācija un pandēmija. Un tomēr – kas paliks labs un varbūt arī ne tik labs atmiņā no šiem gadiem?

Renovāciju neatceros kā kaut ko sliktu. Mēs bijām visur! Vislabāk bija, ja no rītiem mācības sākās Valmieras sākumskolā – tuvāk kojām, varēja 15 minūtes ilgāk pagulēt. Jāatzīst, ka 10.klasē man ļoti nepatika kopmītnes, arī Valmiera ne. Bet tas laikam bija tādēļ, ka ļoti ilgojos pēc mājām, raudāju… Bet būtībā vainīgas nebija ne kopmītnes, ne pilsēta kā tāda. Bija liela pārslodze, nebija laika ne paēst, ne izgulēties, nebija laika sev, nemācēju pateikt „nē”. Uz mājām tiku reizi 2-3 mēnešos, bija smags iekšējais stāvoklis, mēģināju neizdegt. Pēc mācībām skolā dziedāju 3 koros, spēlēju teātri…

Attālinātā mācīšanās man pašai lielas problēmas nesagādāja, jo esmu pieradusi patstāvīgi strādāt un plānot savu laiku. Uz visiem 100 % mācījos tikai matemātiku, par pārējiem priekšmetiem bija sajūta, ka esmu izdarījusi viduvēji. Tā kā esmu perfekcioniste, tas man īsti nepatika. Bet pandēmijas laikā palīdzēju mācībās gan jaunākajai māsai un brālim, gan saviem privātskolēniem.

Pandēmijas dēļ daudziem 12.klašu skolēniem nepaveicās, jo Žetona vakars nenotika. Jūs vēl paspējāt. Kādas ir atmiņas par šo pasākumu, klases un skolas biedriem?

Tas bija nenormāli forši! Izlaidumu vairs tik ļoti negaidu, jo Žetona vakars, manuprāt, ir skaistākais divpadsmito godināšanas pasākums. Man vienmēr paticis atrasties uz skatuves, bija arī patīkami dzejas meklējumi, atklājās mazie zelta talanti. Ar dažiem skolēniem no paralēlklases pirms tam nemaz nebiju īsti aprunājusies, bet tagad esam ļoti labi draugi. Izbrīnīja arī režisora spēja no dažādu autoru dzejoļiem izveidot vienu veselu, saturīgu izrādi. Žetona gredzenu gan jau reizes trīs esmu pazaudējusi, bet, par laimi, atkal veiksmīgi atradusi.

Tu jau mazliet pieminēji savu ģimeni. Cik liela tā ir un kāda ir ģimenes nozīme tavā dzīvē?

Mēs esam 5 bērni, pēc vecuma esmu tieši pa vidu – viena māsa un brālis ir vecāki par mani, otra māsa un brālis – jaunāki. Esmu dzimusi rīdziniece, jau no 1 gada vecuma biju kruta bērnudārzniecīte, bet, kad man bija 5 gadi, pārcēlāmies uz Kārķiem. Ģimenei ir ļoti liela nozīme, esmu pateicīga, ka man ieaudzināja atbildību. Tētis pēc profesijas ir galdnieks, tagad saimniecības daļas vadītājs Kārķos, mammas darbs – māja un bērni.

Izskatās, ka tavā dzīvē liela nozīme ir mūzikai, dziesmai. Tu dziedi gan koros, gan viena pati, spēlē ģitāru, esi piedalījusies dažādos konkursos. Mācījies mūzikas skolā?

Esmu beigusi kora klasi Valkas Mūzikas skolā, spēlēju klavieres, bet ģitāru iemācījos pašmācības ceļā. Kādu laiku dziedāju gan VPĢ jauktajā korī „Pārgauja”, gan Kocēnu novada jauktajā korī „Imera” un vokālajā ansamblī „Imera”. Uz Kocēniem brīvprātīgā piespiedu kārtā mani pierunāja diriģents Imants Točs. Esmu dziedājusi Valmieras jauniešu korī „Konsonanse” un biju soliste JC „Vinda” vokāli instrumentālajā grupā „Veseri”, vienu sezonu dziedāju vokālajā ansamblī „Lizantes”, divus gadus pie Martas Ritovas… Pagājušajā gadā uzvarēju konkursā „Pavasara balsis”.

Ja neesi māņticīga un nebaidies runāt par saviem nākotnes plāniem, pastāsti, kur domā studēt!

Bija ļoti grūti izvēlēties, jo patīk viss – volejbols, dziedāšana, teātris… Jau pamatskolā biju domājusi iet mācīties uz Rīgas Doma kora skolu, bet mani atrunāja. Gribēju būt arī juriste vai boss kādā uzņēmumā, bet Vītola fonda stipendija lika pieņemt lēmumu – studēšu Rīgas Stradiņa universitātē. Visticamāk, ka būšu vai nu kardioloģe vai otolaringologs (šī speciālista kabinetā man ik pa laikam iznāk parādīties…). Katrā ziņā slodze un latīņu valoda mani nebiedē!

Tevi bieži var satikt bibliotēkā.  Kas ir tavs žanrs, vai atceries savas bērnības grāmatas? Lasi arī e-grāmatas?

Iemācījos lasīt 5 gadu vecumā un bērnībā man ļoti patika pasakas, zinātniskā fantastika. Pēdējā laikā gaume ir mainījusies, patīk vēsturiskie romāni, psiholoģija. Pirms vairākiem gadiem, spēlējot pie Agitas Ziņģītes teātri, radās mazā mīlestība pret Imanta Ziedoņa epifānijām, tās emu pārlasījusi pat vairākas reizes. Nekad neesmu lasījusi un nav bijusi pat iedvesma pamēģināt krimiķus. Tāpat nepatīk un nelasu e-grāmatas.

Par Ilzes vispusību un darba spējām liecina arī klasesbiedrenes Elīnas sniegtais raksturojums:

Ilze ir viena no tām klasesbiedrenēm, kura zina atbildi uz jebkuru jautājumu. Viņa vienmēr ir gatava iesaistīties un īstenot dažādas idejas, lai cik trakas tās arī nebūtu. Ilze ir lieliskas balss īpašniece, viņa ne tikai skaisti dzied, bet pāris sekundēs spēj apklusināt un panākt, ka viņu dzird pilnīgi visi. Diez vai kāds jebkad sapratīs, kā Ilze visu paspēj – mācīties, apmeklēt ārpusstundu nodarbības, organizēt dažādus pasākumus gan skolā, gan ārpus tās, atbildēt uz katru klases audzinātājas telefona zvanu, lai pēc tam nodotu svarīgākos jaunums mums, un vēl ik pa laikam piestrādāt par privātskolotāju. Bez visa šī viņa atrod laiku arī atpūtai un ballītēm. Skolas ballēs viņu varēja sastapt diezgan reti, bet klases pasākumus  garām nepalaida.

Es te stāvu, viss iet uz visām pusēm, ceriņi zied, man te jāstāv, upes tek brīvi uz visām pusēm… /I.Ziedonis/ Bet, kad ceriņi beigs ziedēt, Ilze, līdzīgi kā upes, tecēs tālāk, lai pēc vairākiem gadiem zinoša un smaidīga sagaidītu kādu no mums savā ārsta kabinetā…

Lai veicas!

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri