Lasīšanas laiks: 6 min
Kopš iepriekšējās lielās intervijas pirms diviem gadiem ar piensaimniecības ekspertu, “Food Union” grupas uzņēmuma “Rīgas piena kombināts” padomes priekšsēdētāja vietnieku HARIJU PANKI tautsaimniecībā, tostarp piena nozarē, notikušas lielas pārmaiņas. Tolaik, 2020. gada janvārī, pasaulē vēl tikai sāka izplatīties koronavīruss. Vēl neviens nezināja, kādas sekas tas izraisīs globālajā ekonomikā. Šobrīd varam atskatīties un izdarīt secinājumu – mēs nekad vairāk neatgriezīsimies pirmspandēmijas laikos.
Kā vērtējat aizvadītos divus gadus piena nozarē?
Kopš pandēmijas sākuma piena nozarē tika novērota stagnējoša situācija, taču no pagājušā gada rudens notikumi pasaules ekonomikā un politikā būtiski ietekmēja arī piena nozari Latvijā. Enerģijas resursu cenu straujais kāpums izraisīja izejvielu, palīgmateriālu un pakalpojumu izmaksu pieaugumu. Lauksaimnieku ražotais piens kļuvis dārgāks. Lai saglabātu galvenās izejvielas avotus pārstrādātājiem ir jāceļ iepirkuma cenas, lai atbilstoši apmaksātu lauksaimnieku izdevumus par piena ražošanu. Visu šo faktoru ietekme ir izraisījusi ražošanas izmaksu būtisku pieaugumu, kas ir neizbēgami jākompensē ar ienākumiem.
Sākot ar pērno rudeni „Food Union” piena iepirkuma cenu ir palielinājis par 40%. Arī ražošanas posmā izmaksu kāpums ir ievērojams. Par to liecina vien fakts, ka siltumenerģijas cena ir pieaugusi vairāk nekā trīs reizes. Krietni vairāk maksā elektrība, bet palīgmateriālu cena pieaugusi par 45%.
Tālāk seko sarežģītākais process, kā saražoto produkciju iespējami saudzīgākā veidā cenas ziņā piedāvāt patērētājiem, kuri arī ir cietuši no lielās inflācijas, daļēji zaudējot pirktspēju. Lai kompensētu pieaugušos izdevumus, cenu kāpumam faktiski būtu jābūt daudz lielākam. Ņemot vērā patērētāju pirktspēju, mēs cenas esam cēluši ļoti uzmanīgi – tikai par 10%. Taču arī mēreni ceļot cenas, pircēji nav gatavi uzreiz tās akceptēt. Tādēļ ražotājam, kurš atrodas ķēdē starp dārgo izejvielu un pircējiem, situācija nav vienkārša. Tam nākas segt starpību starp izmaksām par dārgo izejvielu un nepietiekamo uzcenojumu saražotai produkcijai, ieguldot savus investīciju un apgrozāmos līdzekļus.
Normālā situācijā, notiekot tirgus svārstībām, uzņēmējs šādas problēmas kompensētu ar efektivitātes un veiktspējas pasākumiem. Taču pašlaik piena produktu deficītam atsevišķos pasaules reģionos, kas ir izraisījis izejvielu cenu kāpumu, klāt nācis ļoti straujš un būtisks energoresursu, palīgmateriālu un pakalpojumu cenu kāpums. Lauksaimniecības produktu cenu pieaugumu ietekmē arī Eiropas Zaļā kursa politika. Tādēļ piena pārstrādātāji nespēj kompensēt šādu izmaksu pieaugumu, un tiem ir nepieciešams atbalsts.
Kādu atbalstu jūs sagaidāt?
Mēs, kā ražotāji, apzināmies, ka nevar cerēt uz cenu atgriešanos tādā līmenī, kādas tās bija 2021.gada sākumā. Tādēļ pircējiem, gribot vai negribot, ilgtermiņā būs jāmaksā vairāk. Patērētāji pamazām akceptēs cenu pieaugumu. Agri vai vēlu tirgū iestāsies līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, taču šim procesam ir nepieciešams laiks. Tādēļ mēs sagaidām, ka valdība sniegs atbalstu uz dažiem mēnešiem, lai piena pārstrādātāji varētu kompensēt straujo izmaksu pieaugumu. Faktiski šo naudu neiegūtu pārstrādātāji, bet tā tiktu izmantota, lai uzņēmumi varētu norēķināties ar zemniekiem un spētu noturēt produkcijas cenas tādā līmenī, ko var atļauties pircēji.
Kādus efektivitātes uzlabošanas pasākumus plāno veikt jūsu uzņēmums, lai samazināt ražošanas izmaksas?
Katra krīze prasa veikt uzlabojumus ražošanas efektivitātē, padarot uzņēmumu stiprāku un konkurētspējīgāku. Runājot par konkrētiem pasākumiem, esam ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu iegādājušies pirmās 16 automašīnas atdzesētās un sasaldētās produkcijas piegādei. Automašīnas ir aprīkotas ar jaunākās paaudzes dzinējiem, kas ir ekonomiskāki un videi draudzīgāki par iepriekšējiem. Transporta refrižeratoru kamerās iespējams mainīt temperatūru režīmu, dodot iespēju vienlaikus pārvadāt gan atdzesēto, gan sasaldēto produkciju. Ar vienu un to pašu automašīnu veikaliem var piegādāt dažādu produkciju, ietaupot degvielu un samazinot ietekmi un vidi.
Protams, jāpiemin arī nemitīgs ikdienas darbs, meklējot aizvien jaunas iespējas energoefektivitātes uzlabošanai mūsu ražotnēs – gan “Valmieras pienā”, gan “Rīgas piena kombinātā”. Pašlaik šo procesu nedaudz bremzē tirgus situācija, jo investīcijām paredzētos līdzekļus „noēd” inflācija.
Vai atbalstāt pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai?
Jā, protams. Politiķiem ir īstais laiks atsākt izskatīt PVN likmes samazināšanu ātrās aprites pārtikas produktiem, tajā skaitā piena produktiem, jo tas būtu vistiešākais un precīzākais atbalsts visām sociālajām grupām. Pabalstu pieeja ir labs īstermiņa risinājums un atsevišķām sociālām grupām, taču no elektroenerģijas un gāzes cenu pieauguma, kas rezultējas teju visu pārtikas produktu grupu cenu pieaugumā, cieš pilnībā visa sabiedrība. PVN likmes samazināšana nodrošinātu pārtikas pieejamību, kā arī ļautu turpināt preču un naudas apgrozību, atbalstītu vietējos ražotājus. Ja paskatāmies uz Eiropas Savienību – teju visas valstis jau sen ieviesušas diferencēto PVN pieeju, bet krīzes periodos Polija PVN samazināja līdz 0%. Piemēram, Polija no 2021. gada februāra līdz jūlija beigām pārtikai ieviesa 0% PVN likmi līdzšinējās 5% PVN likmes vietā, lai veicinātu patēriņu laikā, kad inflācija to samazina. Turklāt Polija arī lēma par īpašu pieeju cenu komunikācijā, ieviešot speciālas cenu zīmes veikalos, kurās tiek uzrādīt jaunā cena līdztekus iepriekšējai ar 5% PVN likmi.
Kā ir piena nozari ietekmējusi tirdzniecības ķēdes „Lidl” ienākšana Latvijā. Kā zināms, „Lidl” veikalos pārsvarā tiek tirgota lētāka piena produkciju no ārzemēm.
Konkurence starp tirgotājiem palielinās, tādēļ pircēji var izvēlēties produktus, atbilstoši savām vēlmēm un pirktspējai.
Latvijas tirgū prioritāri būtu atbalstāmi vietējās izcelsmes piena produkti. Vietējais ražotājs var nodrošināt īsāku piegādes ķēdi, līdz ar to produkti nonāk pie pircēja īsākā laikā un ir svaigāki. Kā liecina aptaujas, patērētāji izvēlas vietējos produktus, jo ir zināma to izcelsme un kvalitāte. Pērkot Latvijas produktus, pircējs ar savu ierobežoto pirktspēju atbalsta Latvijas piensaimniekus un pārstrādātājus, līdz ar to, nodrošinot darbavietas un nodokļu ieņēmumus. Tādējādi tiek uzturēta ekonomiskā ekosistēma, kurā ieguvēji ir ne tikai ražotāji, bet visi valsts iedzīvotāji.
Kā attīstās ilgtermiņa sadarbības programma ar piena ražotājiem, par ko stāstījāt iepriekšējā intervijā pirms diviem gadiem?
Programmu attīstām jau kopš 2017.gada. Tās mērķis ir nodrošināt ilgtermiņā stabilu un abpusēji izdevīgu sadarbību ar piena ražotājiem. Regulāri pārbaudījumi šai programmai ir piena cenu lēcieni un kritumi tirgū. Mūsu mērķis sadarbības ķēdē starp ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju ir orientēties uz gala produktu. Noteikta produkta ražošanai mēs jau no paša sākuma piesaistām konkrētus zemniekus. Piemēram, ik dienu mums ir nepieciešamas 50 tonnas piena „Kāruma” produkcijai. Mums ir noslēgti līgumi ar piena ražotājiem par izejvielas piegādi, mums ir noslēgti līgumi ar tirgotājiem par noteiktu cenu. Līdz ar to visi ķēdes dalībnieki iegūst stabilitātes sajūtu un jūtas personīgi iesaistīti un ieinteresēti izdarīt maksimāli labāko. Esam arī izveidojuši īpašu bonusu sistēmu, lai papildus stimulētu piena ražotājus.
Sekojot tirgus situācijai, cenšamies nodrošināt atbilstošu piena iepirkuma cenu. Decembrī un janvārī tā bija augstāka, nekā vidējā iepirkuma cena Eiropā. Mums ir svarīgi, lai piena ražotāji šajos grūtajos apstākļos justos stabili un varētu pārvarēt krīzi.
