Lasīšanas laiks: 5 min
Viņa zelts ir iedrošināšana. Viņš ir nemitīgā kustībā, bet vienlaikus mieru prot. Jo viņam piemīt kas tāds, kas raisa paļaušanos. Paļaušanos, ka izdosies, ka vajag, ka svarīgi. Viņš prot apvienot darīšanu ar vieglumu, tas pat ir ierakstīts viņa vārdā. Tāpat kā viņa darbi apliecina, ka nav lieli un mazi, svarīgi, ko tie nozīmē pašam un citiem. Un galu galā viņš dzīvo vietā, kur mājvieta arī divām lauvām. Vareni par to, ko varam.
17. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” par neatsveramu ieguldījumu sporta, fiziskās aktivitātes veicināšanā un kopienas saliedēšanā saņēma sporta entuziasts, sporta organizators Valmieras novada Sporta pārvaldē Gundars Putniņš, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
“Atceros, ka bērnībā vecākiem teicu, ka gribu būt astronauts, nedaudz lidojumā domas ir arī tagad. Līdz vidusskolas beigšanai vēl īsti nesapratu, kāda profesija varētu būt mana. Iestājos Vidzemes Augstskolā, absolvēju ar diplomu informācijas tehnoloģijās. Taču, kad kādā jaukā vasaras dienā, piedaloties volejbola turnīrā, Jānis Zuments, toreizējā Naukšēnu novada vadītājs, uzrunāja mani, vai nevēlos darboties Naukšēnu Jauniešu centrā, piekritu. Pēc dažiem mēnešiem man piedāvāja darbu pašvaldībā sporta jomā. Sapratu, ka šī joma sirdij ir tuva,” stāsta Gundars Putniņš.
Naukšēnos Gundara vadībā tika nodibināta pirmā mamanet (oficiāli “ķer un servē bumbu”, angliski “Catch’n Serve Ball”) komanda. “Latvijā pirmo reizi uz volejbola pamatiem balstīto sporta veidu, kā sauklis sākotnēji bija “katra mamma var”, ieraudzījām 2016. gadā Pasaules strādājošo un amatieru sporta spēlēs Rīgā. Uz šo čempionātu tika savākta komanda, bet turpinājums nebija. Taču kādai Naukšēnu sporta entuziastei radās interese, viņa uzrunāja mani, ka gribētu pamēģināt. Vienmēr esmu atvērts jaunajam, lai pēc iespējas rosinātu cilvēkus kustēties. Šogad Naukšēnu komandai būs jau 8. dzimšanas diena. Var teikt, ka 2016. gadā sporta spēlēs vilciens bija iekustināts, bet apstājās. Nākamo vilni mamanet attīstībā Latvijā uzsākām mēs. Latvijā nekas tāds nenotika, mācījāmies paši, trenējāmies, tad mūs sāka uzrunāt citas pašvaldības, lai dalāmies pieredzē, iesaistījās Latvijas Tautas sporta asociācija, un tagad mamanet jau ir iecienīts sporta veids daudzās Latvijas vietās. Kad izsludināts turnīrs, dažu minūšu laikā komandas jau ir pieteikušās, interese tiešām ir liela. Piemēram, 2023. gadā Valmierā notika Latvijas čempionāts mamanet sportā, startēja 33 komandas no visas Latvijas.”
Naukšēnu komanda 2023. gada Latvijas čempionātā ieguva bronzas medaļas, taču Gundars uzsver, ka svarīgākais ir kopābūšana un izkustēšanās. “Uzejot laukumā, protams, vienmēr ir cīņas spars un emocijas, bet panākumus neliekam pirmajā vietā. Esam pat rīkojuši turnīrus, kur komandas sabrauc, bet to, ar ko būs vienā komandā, izlozē. Svarīgākais ir piedāvāt iespēju darīt to, kas patīk, iedrošinot kustēties un tādējādi arī stiprināt veselību. Rudenī bija pilotprojekts – izmēģinājām mapanet čempionātu, dodot iespēju izmēģināt spēkus arī vīriešiem, spēlējot jauktajās komandās.”
Gundars Putniņš ir arī Kornhola spēles (dalībnieki met mazus auduma maisiņus, kas pildīti ar kukurūzas graudiem vai citu pildījumu, uz slīpas platformas, mēģinot trāpīt mērķī) Valmieras novadā aizsācējs. “Var teikt, ka mani atrod veidi, kā rosināt cilvēkus iesaistīties un kas derīgi ne tikai fiziskajam ķermenim, bet arī emocionāli – veltīt laiku sev, atpūsties un darīt to, kas patīk. Par šo sporta veida aizsākšanu jāsaka paldies Ērģemes kolēģiem, kur pirmo reizi ar sporta veidu iepazinos. Tas ir mūžīgais jautājums, kā cilvēkus rosināt kustēties. Nereti vienkāršākās idejas ir labākās. Turklāt, runājot par sportu, latvieši nemaz nav vēsie, emocijas sit augstu vilni, var labi izlādēties, atbrīvoties, sakārtot domas un uzlādēties.”
Sports nav vienīgais veids, kā Gundars rosina būt kopā un paveikt ko labu. Piemēram, iniciatīvai, naukšēniešiem ziedojot pārtiku Līgatnes dabas takas iemītniekiem, aprit jau desmit gadi. “Lāču mamma Velga Vītola viesojās Naukšēnos un cita starpā stāstīja, ka pārtika un našķi vienmēr noderētu. Laukos rudens veltes nereti ir pietiekami, visi sāk cits citam dāvināt kabačus un ābolus. Tāpēc izdomājām, ka varam apkopot spēkus un gardumus nogādāt dzīvniekiem. Šajos gados kādas 20 tonnas esam aizveduši. Lielākoties kartupeļi un āboli, citreiz arī ievārījums un kāds ozolzīļu maiss. Arī tā ir laba aktivitāte – lieli un mazi vāc zīles. Pēc tam ir tāds prieks saņemt bildes, kā dzīvnieki mielojas. Es domāju, ka ir svarīgi bērniem un ne tikai radīt sajūtu, ka var palīdzēt, var darīt labu.”
Par Gundaru iedzīvotāji saka – lokālpatriots. Gundars gan atbild, ka pret sevi ir kritisks un meklē iespējas, kā var darīt labāk, tāpēc arī priecājas par konstruktīvu kritiku. “Prieks, ka cilvēki novērtē, bet daru tāpēc, ka tas ir nozīmīgi man un gribas darīt, nevis atzinības dēļ. Reizēm dzirdu sūdzības, ko kāds nav izdarījis, kas ir slikti, bet bieži mēs paši varam paveikt vai aizsākt darīšanu, lai to uzlabotu. Mans darbs ir pamanāms, jo iesaistās arī citi cilvēki. Bet ir daudz tādu cilvēku, kuri paliek ēnā, taču viņu veikums ir nenovērtējams.”
Jautāts, kas viņam ir lepošanās vērts, Gundars atbild: “Ir daudz, ar ko lepoties. Domāju, tam ne vienmēr ir jābūt kaut kam lielam. Arī par mazo un it kā ikdienišķo jālepojas. Apbalvojums man ir pārsteigums, zinu daudz cilvēku, kuri to ir pelnījuši. Lepojos ar tiem, kuri savā darbā redz jēgu, kuriem tas rūp, kuri grib labas pārmaiņas. Lepojos ar cilvēkiem, kuri spēj saglabāt vienkāršību, sirsnību un cilvēcību.”
Gundars Putniņš ārpus darba pienākumiem aicina iedzīvotājus iesaistīties savas dzīves vides un pašsajūtas uzlabošanā, tostarp rīkojot dažādas aktīvās atpūtas norises. Novērtēts viņa ieguldījums sporta, fizisko aktivitāšu veicināšanā un kopienas saliedēšanā, kam būtisks devums ne tikai vietējā, bet arī Latvijas mērogā.
