Lasīšanas laiks: 2 min
1940.gada 17.jūnijā Latvijas robežu šķērsoja PSRS tanki. Šodien mēs zinām, ka todien Latvija tika okupēta, ka tas notika saskaņā ar divu tobrīd ļoti draudzīgu diktatoru – Hitlera un Staļina vienošanos, kas bija panākta jau kādu laiku iepriekš – 1939.gada 23.augustā, parakstot Molotova – Ribentropa paktu.
Šodien mums ir skaidrs, ka Latvijas valdība, tāpat, kā Lietuvas un Igaunijas valdība, tobrīd pielaida būtisku stratēģisku kļūdu, visai pasaulei un arī savai tautai nedodot skaidru ziņu, ka notiek agresija, ka PSRS armija tiek ielaista nevis ar labu prātu, bet pateicoties brutālam spiedienam. Ka armijai pavēle pretoties netiek dota tāpēc, ka no militārā viedokļa situācija bija bezcerīga.
Taču
1940.gada 17. jūnijā Latvijas ierindas pilsonis tika nostādīts zināmā šoka situācijā.
Kārlis Ulmanis, tā brīža Valsts un Ministru prezidents, kurš visos savas valdīšanas gados tā bija uzsvēris nacionālas vērtības un patriotismu, savā radio runā paziņoja: “Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.”
Tauta bija neizpratnē. Jā, PSRS karabāzes Latvijā atradās jau kopš 1939.gada rudens, taču tagad atkāpjas Latvijas valdība un jebkuram ir skaidrs, ka svešas valsts armijas ienākšana ar to ir tieši saistīta. Bet kāpēc prezidents saka, ka atnācēji ir mūsu draugi? Ar to vēl nebeidzās,
K.Ulmanis turpmākā mēneša laikā izsludināja vēlēšanas, kas drīzāk bija parodija par vēlēšanām, toties ļāva padomju režīmam vēlāk atsaukties uz visas tautas vienprātīgu atbalstu,
akceptēja Aizsargu organizācijas likvidēšanu, savu parakstu uzlika uz vēl daudziem Latvijas valsti iznīcinošiem okupācijas varas izveidotās Augusta Kirhenšteina marionešu valdības lēmumiem.
Viegli, protams, no mūsdienu pozīcijām kritizēt Kārli Ulmani.
Skaidrs, ka Latvijas okupāciju novērst viņš nespēja, Latvija tiktu pakļauta ar brutālu militāru pārspēku,
sarkanā armija karam bija sagatavojusies, jau ierīkojusi militāros hospitāļus un rezervējusi transportu Latvijas armijas karagūstekņiem. Patiesībā PSRS vadība bija ļoti pārsteigta, ka Baltijas valstis nepretojas.
Taču 17.jūnija mācība būtu jāņem vērā tiem, kas Latvijas valsti vada šobrīd un tiem, kas to vadīs nākotnē.
Grūtā un smagā brīdī ir vērts tautai pateikt taisnību.
Pateikt, ka valdība iepriekš, iespējams, ir pieņēmusi kļūmīgus lēmumus, ka uzticējusies kādam, kam nevajadzēja, nevis censties visu savu darbību pasniegt kā vienu vienīgu veiksmes stāstu, ekonomisku brīnumu un izrāvienu, kā politisku tālredzību.
Ar šādu attieksmi mēs varam atkal nonākt pie situācijas, kad valsts iet bojā, bet tauta par to neko nezina.
Šo gan no vēstures vajadzētu mācīties.
