Lasīšanas laiks: 3 min
Tāpat kā paēdušais neēdušo nesaprot, arī pie auto stūres sēdošajiem vienmēr būs savs redzējums par tiem trakajiem, kuri uz motocikliem skrien tiem garām satiksmē. Ikdienas situācijā joprojām nākas saskarties ar viedokli, kur konfliktos starp moto un auto vadītājiem kā visiem pieņemams un pašsaprotams tiek izmantots apgalvojums “tas jau mocis, noteikti atkal pārsniedza ātrumu un skrēja kā traks”. Jāatceras, ka dinamika nav tas pats kas ātrums, un nevajadzētu pēc definīcijas pieņemt, ka ar motocikliem brauc tikai psihopāti. Mana pieredze rāda, ka ļoti daudz palīdz spēja “iekāpt otra zābakos”.
Jā, motocikls straujāk paātrinās, tas ir izmēros mazāks un lielākoties arī skaļš. Tas nozīmē, ka, no malas skatoties, mums rodas iespaids par vienu traki ātru satiksmes dalībnieku, kaut arī tas nebūt nepārkāpj noteikumus. Šis ir brīdis, kad motociklu nevar likt vienā “maisā” ar auto, kas vienkārši nevar tik strauji pārvietoties. Tāpēc te ir jautājums, vai pats autovadītājs vienmēr ir pietiekami novērtējis situāciju un savu spēju veikt manevru. Ja tā padomā, tad līdzīgs ir iespaids par jaudīgākiem auto – tie taču arī pārvietojas daudz straujāk un dinamiskāk, radot iespaidu, ka pārkāpj noteikumus.
Jau vairākus gadus notiek ļoti laba un patīkama sadzīvošana uz ceļa. Neizbēgami, vienmēr būs kādi atsevišķi gadījumi, kad motobraucēji pārvērtē savas iespējas braukt dinamiski un rada nepatīkamas situācijas ne tikai sev, bet arī pārējiem satiksmes dalībniekiem. Šādu pārgalvju rīcība bojā kopējo iespaidu par visiem motobraucējiem, nenoliedzami, taču vērtēt pēc atsevišķām situācijām visus nebūtu korekti. Šis ir arī iemesls, kādēļ rodas stereotipi par motobraucējiem!
Jūtamu efektu tam, ka ir uzlabojušās attiecības starp abām satiksmes dalībnieku grupām, iespējams, ir devis tas, ka ar katru gadu pieaug motobraucēju skaits, kas arī nozīmē, ka arvien vairāk ir tādu cilvēku, kuri ir iepazinuši abas satiksmes dalībnieku lomas. Patiesībā ikvienam satiksmes dalībniekam būtu veselīgi paplašināt savu perspektīvu un izmēģināt, kā ir būt pie cita braucamā stūres.
Ikdienu, pārvietojoties un esot ceļu satiksmē kā motobraucējs, esmu novērojis, kā tiek praktizēta kopējā nerakstītā ceļu kultūra, un arī kā Latvijas Motoklubu asociācijas vadītājs varu apliecināt, ka mums ir būtiska drošas braukšanas kultūra. Viennozīmīgi pozitīvi vērtēju nerakstīto likumu ievērošanu, kas mūsu gadījumā izvēršas arī par priekšrocību satiksmē – neviens neņem ļaunā, ja motobraucējs vēlas izbraukt starp joslām un šķiet, ka arī autobraucēji savlaicīgāk pamana mūs un palaiž pa tā saukto “motociklistu taciņu”. Vēl viens nerakstītais likums, ko motobraucēji ievēro, ir pamāšana viens otram. Varbūt šķiet, ka tas nav nekāds nopietnais likums, bet šī pamāšana mūs vieno, turklāt citām satiksmes dalībnieku grupām nekā tāda nav.
Strauji tuvojoties moto sezonas noslēgumam, lielākā daļa motobraucēju pārsēdīsies pie auto stūres un spēs ļoti labi izprast arī autobraucēju vajadzības. Lai uz ceļa valdītu harmoniskas attiecības starp visiem satiksmes dalībniekiem, mums katram jāapzinās, ka uz ceļa neesam vienīgie. Nereti, lai izprastu katra satiksmes dalībnieka vajadzības, ir nepieciešams pamainīt pieredzes un paškritiski izvērtēt savus braukšanas ieradumus, jo īpaši no neaizsargātākā ceļu satiksmes dalībnieka pozīcijas.
