Lasīšanas laiks: 3 min
Ar daudzveidīgiem pasākumiem aizvadītas Valmieras 739.dzimšanas dienas svinības, kurās ikviens varēja atrast ko atbilstošu savam vecumam, interesēm un dvēseles stāvoklim. Pēc piektdienas svelmes, sestdienas dinamikas, skaļuma un cilvēku burziņa svētdiena atnāca mierīga, ar nelielu lietu un pasākumiem, kas uzrunāja cilvēka iekšējo pasauli, lika aizdomāties. Svētā Sīmaņa baznīcā notika ērģeļmūzikas koncerts „Neredzamā klātbūtne”, bet pie Valmieras Mūzikas skolas izskanēja koncerts „Miera osta”, kurā uzstājās valmieriešu (un ne tikai!) iemīļots mūziķis Kārlis Kazāks un grupas “Dzelzs vilks” taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis.
Neregulārās rindās skatītāji brīvi iekārtojās uz dabīgā paaugstinājuma, bet mūziķus viegli šūpoja upes viļņi un no lietus sargāja Gaujas tramvaja jumtiņš. Kārļa Kazāka koncerti ir ne tikai ģitāra un dziesmas, bet arī mūziķa saruna ar klausītājiem, viņa humors, kas liek smaidīt un aizdomāties gan par savu, gan apkārtējo pasauli. Kārlis māk ironiski pasmaidīt arī par sevi: Gribas kaut kā mierīgi. Nu man jau arī nekādu ātro dziesmu nav. Skaidrs, kāpēc mani neaicināja uz svētkiem vakar… Un vēl pēc mirkļa: Pie mūzikas skolas laikam piederētos ik pa laikam noskaņot ģitāru. Tas droši vien ir briesmīgi, ja kādam te ir muzikālā dzirde…
Kārlis klātesošajiem liek aizdomāties par savas dzimtas saknēm, kurzemnieku, vidzemnieku, latgaliešu un zemgaliešu raksturu, runas veidu un paradumiem, liek pacelt rokas, kas koncertā ieradušies no citurienes. Izrādās, diezgan daudz ir ne-valmieriešu un arī tādu, kas nenāca paši, bet kurus pierunāja nākt līdzi… Pēc Kārļa domām, šie cilvēki ir jānovērtē un viņu nākšanu līdzi nevajag uztvert kā pašsaprotamu.
Kārlis dzimis un audzis Jelgavā, bet viņam patīk atbraukt uz Vidzemi, jo tētis ir no Kārķiem, patīk Vidzeme, jo te var sajusties kā savējais, patīk vidzemnieki, jo viņi ir izglītotākie Latvijā (ne tikai tāpēc, ka te ir Vidzemes Augstskola), viņam patīk, kā vidzemnieki skatās uz citiem no augšas (paskatieties Latvijas kartē!)…
Kad drīz pēc koncerta pirmajām dziesmām pār skatītājiem nolīst melnais mākonis, Kārlis liek aizdomāties par vārda „saliedēties” divējādo nozīmi: 1) savienot, sasaistīt cilvēkus noteiktā, stabilā grupā, 2) salīt, kļūt slapjam. Kārlis priecājas, ka, neskatoties uz lietu, slapjo zāli un drēbēm, skatītāju rindas nepaliek tukšas. Vidzemniekus laikam nevar tik viegli aizskalot, viņi pieraduši pie Gaujas paliem un plūdiem: Lietus paries, tāpat kā visas nebūšanas pāriet. Un tad kļūstam jēdzīgāki cilvēki un ir sajūta, ka tu audz.
Runājot par nebūšanām, kopš 24.februāra īsā dziesmiņa par balto kaijiņu viņam skanot pavisam citādi… Liekas, ka šajā svētdienas pēcpusdienā un šajā vietā viss koncerts skan citādi – rāmi, rimti. Tādas ir Kārļa dziesmas, Kaspara akordeona pavadījums, rāmi smidzina lietus, pavisam nemanāmi žūžo vējš upmalas kokos, un mierīgs ir Gaujas plūdums. Svētdiena. Meditācija. Harmonija.
Es esmu upe – līkumots ceļš,
mani var sastapt un manī grimt…
Koncerta noslēguma daļā abiem mūziķiem pievienojās valmieriete Nora Urbāne, Valmieras novada galvenā kultūras projektu vadītāja. Arī viņas balss saskanīgi iekļāvās dziesmu plūdumā. No latviešu tautasdziesmām, manuprāt, dziesmu dziesma ir „Pie Dieviņa gari galdi”, Kārlis to aicināja dziedāt visiem kopā. Viedi ir Kārļa vārdi koncerta noslēgumā:
Te ir arī kāds bērns un jaunietis. Ja mēs nedziedāsim, viņi neuzzinās, ka tādas dziesmas mums ir. Kad dziedam, mēs visi saprotamies, lai vai kādā valodā skan dziesma. Reizēm liekas, ka nekad nevajadzētu pārstāt dziedāt…
