Ekspresizstāde ”Aicinājums uz deju” Valmieras muzeja Izstāžu nama vestibilā apskatāma no 16. jūnija līdz 18. jūlijam. Apmeklētājiem apskatei piedāvājam Valmieras muzeja krājumā esošās afišaspar bazāriem, teātra izrādēm un citiem pasākumiem, kas parasti noslēdzās ar dejām, kā arī priekšmetus, kas raksturo zaļumballes gaisotni.
Zaļumbaļļu tradīcija Latvijā ir labi zināma kopš 19. gs. otrās puses, kad, dibinoties biedrībām un dažādām sabiedriskām organizācijām, arvien vairāk notika sarīkojumi brīvā dabā. Vasaras mēnešos ļaudis sanāca kopā un ballējās parkos, birzīs, upju līčos, pļavās, gravās, pilskalnos un pilsdrupās, pat speciāli izveidotās vietās – balles plačos, zaļumplačos, deju laukumos un pleķos. Balles plači tika apgaismoti ar ilumināciju – gaismas avots parasti bija vai nu ugunskuri, vai kokos sakārtas spuldzītes, prožektori. Uz ballēm dejotāji parasti uzpucējās, ievērojot aktualitātes modē un pieejamībā. Ir bijis laiks, kad stilīgi uz balli bija ierasties baltās auduma čībiņās, vēlāk puiši zīmējās ar porgām un šaurām biksēm, tad kļošenēm un raibiem krekliem, kam sekoja džinsi, bītlenes u.c. Meitenes uz balli agrāk vienmēr nākušas kleitās vai svārkos. Zaļumballēs visbiežāk skanēja ragu mūzika, šlāgera ritmi. Vietējie vai ceļojošie tautas muzikanti jeb prāģeri spēlēja arī garmoškas, ermoņikas, cītaras, bandžo un citus mūzikas instrumentus. Sanākušie ļaudis dejoja valsi, fokstrotu jeb šīberi, tango, polku, arī sava laika modes dejas -krakovjaku, lambetvoku, vengerku, padespaņu, kadriļu, tvistu, šeiku, svingu, letkisu. Iecienītas bija arī dāmu un aplausu dejas. Saistībā ar dāmu deju agrāk pastāvēja nerakstīts noteikums – pēc dejas atlūgt dāmu uz vismaz vienu deju. Bija arī aplausu dejas. Gandrīz vienmēr balles laikā darbojās bufete, kurā bija nopērkamas uzkodas un atspirdzinājumi – desiņas, sviestmaizes, saldumi, limonāde, zelteris, protams, arī alkohols, ar ko uztaisīt dūšu un dabūt štīmi kavalieru drosmei un raitākam dejas solim.
