Lasīšanas laiks: 3 min
28.aprīlī Valmieras Tūrisma informācijas centrā (TIC) norisinājās sezonas pēdējais Ceļotāju stāstu vakars, kurā par saviem ceļojumiem uz Etiopiju stāstīja Indra Lielkāja.
Uz Etiopiju, valsti Āfrikas austrumos, Indra pirmoreiz devās 2008.gadā, un iemīlēja to tik ļoti, ka atgriezās vairākas reizes – pēdējo reizi viņa tur viesojusies 2015.gadā.
Indra Etiopiju apceļojusi gan kopā ar vīru, gan grupā, gan arī viena pati, dienā bieži veicot 150-350 kilometrus: “Pārsvarā ceļojām ar džipiem, jo daudz ir bezceļu, braucām pa tuksnesi un upju gultnēm. Ainavas mēdz kardināli mainīties.”
Tā kā Etiopijā Indra ir bijusi vairākkārt, viņai ir bijusi iespēja vērot, cik ātri valsts mainās: “2008.gadā galvaspilsētā Adisabeba biju pirmoreiz. Tolaik bija gaužām maz mašīnu. Tagad to ir daudz – vairākās joslās un līmeņos. Es tur neriskētu braukt,” smejas Indra. Dažu gadu laikā ir mainījušies arī Etiopijas pilsētu iedzīvotāju paradumi:
“Tūristi atveduši daudz niķu. 2008.gadā neredzēju nevienu, kas smēķē. Tagad smēķē daudzi, arī alkoholu lieto daudz vairāk.”
Indra ir pabijusi arī Džibutijā, nelielā Franču kolonijā pie Etiopijas, uz kuru aizbrauca ar autobusu: “Bet autobusi tur nekursē pēc grafika, brauc tikai tad, kad pilni. Un ne jau mūsu izpratnē pilni, bet gan tad, kad pārbāzts, un jumts nokrauts ar mantām, gaiļiem un vistām.”
“Tur visus smagos darbus dara sievietes. Viņas daudz darba var panest – sīkstas sievas.” Savukārt šuvēji un audēji parasti ir tikai vīrieši. Kopumā iedzīvotāji ir draudzīgi un atsaucīgi. Indra stāsta, ka tieši studenti ļoti grib parunāties angļu valodā, tāpēc nāk klāt, uzdod jautājumus, iesaka interesantas vietas, ko apmeklēt.
Reliģijas nozīme Etiopijā ir liela, valsts reliģija ir kristietība: ”Šoferis, braucot gar baznīcu, pārmet sev krustu un noskūpsta kaklā pakārto krustiņu.” Indra ceļojumu laikā apmeklējusi daudzas baznīcas, tajā skaitā arī baznīcu, kas kalta klintī, un Sv.Jurģa baznīcu, kurai jumts ir zemes līmenī, un tā ir izcirsta krusta formā.
Lai gan pilsētās dzīve nemaz tik ļoti neatšķiras no Latvijas, pie ciltīm ir pavisam cita Etiopija. Indra brauca aplūkot gan tādas ciltis, kur parasti brauc tūristi, gan tādas, kuras neviens parasti neapmeklē. Tas Indrai deva iespēju vērot cilšu ikdienas dzīvi, mājvietu iekārtojumu, rituālus un pat satikt kādas cilts karali, kas ieguvis trīs augstākās izglītības – vienu no tām Zviedrijā.
Indra savu stāstu ilustrē ar košām bildēm, kurās redzamas sievietes, kas no kalna nes eikalipta zaru kaudzes, baznīcas, ciltis, iedzīvotājus, kas apkārušies krāsainām krellēm, tirgus ainas, sievietes ar māla šķīvjiem apakšlūpās un bērnu bariņi, tuksneši un aktīvs vulkāns.
Pēc pirmā brauciena Indras uztvere pilnībā pārmainījās:
“Varbūt viņi ne vienmēr ir kārtīgi paēduši, un daudziem vienīgās drēbes ir tās, kas mugurā, bet viņi smaida. Vienmēr smaida.”
Vaicāta par to, vai tur vēl atgriezīsies, Indra atbildēja apstiprinoši: “Es tur jūtos kā mājās, nevaru to pat izskaidrot. Prom braucot, raudāju.”
