Lasīšanas laiks: 5 min
Latvijas drošības situācija pēdējos mēnešos kļuvusi arvien aktuālāka – gan saistībā ar dronu incidentiem pierobežā, gan plašākā kontekstā, vērtējot karu Ukrainā un tā ietekmi uz visu reģionu. Vienlaikus sabiedrībā pieaug diskusijas par valsts gatavību krīzēm, informēšanas mehānismiem un politisko lēmumu pieņemšanu. Par šiem jautājumiem, kā arī par Latvijas atbalstu Ukrainai un darbu 14. Saeimā uz sarunu aicinājām valmierieti, 14. Saeimas deputātu Jāni Skrastiņu.
Dronu incidenti un šūnu apraide Latvijā
Marta beigās un aprīļa sākumā Latvijā tika konstatēti vairāki dronu incidenti, kas aktualizēja jautājumus par valsts drošību un sabiedrības informēšanas mehānismiem. Kā uzsver Jānis Skrastiņš, būtiska loma šādās situācijās ir šūnu apraides sistēmai.
“Šūnu apraide tieši ir domāta šādiem gadījumiem. To pierādīja pirmais incidents Krāslavā, kad drons šķērsoja Latvijas robežu. Pēc tam sākās diskusijas – vajadzēja vai nevajadzēja ieslēgt brīdinājuma paziņojumus. Mums bija arī šaurāka darba grupa bez preses klātbūtnes. Nevis tāpēc, lai kaut ko slēptu, bet lai valstiskā līmenī izanalizētu situāciju un saprastu, kas izdarīts pareizi un kas nepareizi. Bruņotie spēki uzskatīja, ka situācija nav bīstama, taču es uzsvēru – nevajag uzņemties pārmērīgu atbildību, jo šūnu apraide ir tieši paredzēta, lai informētu sabiedrību.
Arī laikapstākļu brīdinājumi ne vienmēr piepildās, bet cilvēki tiek informēti, lai varētu pieņemt lēmumus. Tāpat ir arī šeit – pat ja kādam tas nepatīk, sabiedrība ir jāinformē. Šī sistēma Latvijā vēl ir salīdzinoši jauna, tāpēc to nepieciešams testēt. Ir bijušas nepilnības, bet labi, ka tās atklājam ne tik bīstamās situācijās. Atbildīgie dienesti strādā, lai problēmas novērstu. Es neredzu tik lielu traģēdiju, kā to dažkārt mēģina pasniegt – mēs vienkārši mācāmies.”
Runājot par pašiem dronu incidentiem, Skrastiņš aicina saglabāt mieru un skatīt situāciju plašākā kontekstā.
“Es neveidotu lielu histēriju. Tas, protams, nav patīkami, bet jāatceras – mums kaimiņos jau piekto gadu notiek karš, un tas šobrīd ir pietuvojies tuvāk. Droni ir viens no visstraujāk attīstītajiem bruņojuma veidiem. Arī Ukraina spēj raidīt dronus lielos attālumos, un gadās, ka Krievijas pretgaisa aizsardzības dēļ tie novirzās no kursa. Jārēķinās, ka šādi gadījumi var atkārtoties. Tāpat jāapzinās, ka Krievijas Baltijas jūras ostas ir potenciāli mērķi.
Šobrīd Latvijā mēs, par laimi, neesam kara stāvoklī un mums uz robežas nedežurē karavīri. Ukrainā tas tā notiek, bet tur ir cita situācija – tur ir karš. Ukraina mums palīdz ar padomu, bet arī viņi nevar iedot mums precīzu recepti, kā sevi pasargāt. Viņi savu valsti sargā citādāk, jo ienaidnieks jau ir ienācis valstī.
Runājot par pretgaisa aizsardzību Latvijā, teiktu, ka situācija virzās pareizā virzienā. Esmu redzējis mūsu spējas un sarakstu ar dažāda veida militāro aprīkojumu, kas mums ir. Vistuvākajā laikā mūsu spējas cīnīties tieši pret droniem vēl ievērojami uzlabosies, un par to domājam arī ilgtermiņā. Šobrīd nianse nav tikai tā, ka šim gadam budžetā aizsardzībai pielikām stipri vairāk naudas. Ar naudu vien visu panākt nevar – pieprasījums pēc militārā aprīkojuma pasaulē ir milzīgs, tas kļūst arvien dārgāks un grūtāk pieejams. Mēs darām visu iespējamo un cieši sadarbojamies ar Ukrainu, lai rastu labākos risinājumus.”
Latvijas atbalsts Ukrainai
Kā Saeimas sadarbības grupas ar Ukrainas parlamentu vadītājs Jānis Skrastiņš regulāri iesaistās starpvalstu dialogā. Viņš uzsver, ka Latvija dara maksimāli iespējamo.
“Mēs Ukrainai tiešām palīdzam tik, cik spējam. Ja visa pasaule procentuāli no IKP darītu tikpat daudz kā Latvija, Lietuva, Igaunija vai Polija, karš, visticamāk, jau būtu beidzies. Mūsu lielākais ieguldījums ir arī piemērs. Mēs neesam bagātākā valsts, bet mēs saprotam situāciju un rīkojamies. Protams, materiālais atbalsts ir svarīgs, bet tas nav vienīgais veids, kā palīdzēt. Katru reizi, kad esmu Ukrainā, dzirdu pateicību par mūsu instruktoriem. Latvijā katru gadu apmācām 2–3 tūkstošus Ukrainas karavīru, un viņu militārā vadība augstu novērtē šo darbu.”
Skrastiņš dalās arī personīgajos iespaidos no vizītes Kijivā 2026. gada janvārī.
“Es biju Kijivā laikā, kad notika smagi uzbrukumi, tika bojāta infrastruktūra un lielām pilsētas daļām pazuda elektrība un siltums. Temperatūra bija ap mīnus 20 grādiem. Man bija iespēja būt šajos rajonos. Cilvēki tur ir ne tikai izpalīdzīgi, bet arī ļoti mobilizēti. Es nedzirdēju pārmetumus valdībai – visi saprot, kas notiek un kāpēc ir jācīnās.”
Darbs 14. Saeimā un politiskā realitāte
Runājot par darbu 14. Saeimā, Skrastiņš atzīst, ka šis sasaukums, īpaši vēlēšanu gadā, ir izaicinošs.
“Šie ir mani pirmie četri gadi Saeimā, un varu teikt – šāds gads vēl nav pieredzēts. Priekšvēlēšanu gaisotne ļoti ietekmē darbu. Sadarboties kļūst arvien grūtāk, jo daudzi kolēģi visu vērtē caur vēlēšanu prizmu.
Ir grūti kvalitatīvi strādāt, jo neviens nevēlas pieņemt nepopulārus lēmumus. Dažādi pieprasījumi un politiskās aktivitātes aizņem milzīgi daudz laika, un reizēm rodas bezspēcības sajūta.”
Vienlaikus Saeimā turpinās darbs pie būtiskiem jautājumiem.
“Šobrīd aktuāla ir degvielas cenu tēma, īpaši saistībā ar ģeopolitiskajiem notikumiem. Tāpat pieaug aviodegvielas cenas, un tas ietekmē arī Air Baltic, kurai nepieciešams atbalsts.
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā viens no lielajiem izaicinājumiem ir Imigrācijas likums – gan esošā pilnveidošana, gan jaunā regulējuma izstrāde.”
Dzīves kvalitāte Valmierā
Noslēgumā Skrastiņš īpaši izceļ savu dzimto pilsētu Valmieru un dzīves kvalitāti tajā.
“Ja visa Latvija dzīvotu tik labi kā Valmierā, mēs kā valsts būtu daudz tālāk attīstībā. Darba dēļ esmu daudz ceļojis gan pa Eiropu, gan Latviju, un varu teikt – mēs paši reizēm nenovērtējam to dzīves kvalitāti, kāda mums šeit ir.”
