Lasīšanas laiks: 3 min
Nepagāja pat četri mēneši, lai Saeimā iekļuvušie politiskie spēki spētu vienoties un sastādītu valdību. Tās veidošanas process bija ilgstošs un sarežģīts. Var būt to varētu norakstīt uz daudzo un atšķirīgo politisko partiju pieredzi? Kopumā dažas likumsakarības šajā procesā iezīmējās.
Nav noslēpums, ka bieži vien dažādos vadošos amatos nokļūst ne tie vislabākie, zinošākie un piemērotākie cilvēki. Un tā nav tikai Latvijas problēma. Citur ir vienkāršāk – ne tik zinoša amatpersona cenšas sev atrast pēc iespējas atbilstošākus un zinošākus padomdevējus. Kā piemēru varētu minēt bijušo ASV prezidentu R. Reiganu.
Latvijā bieži vien amatu hierarhijā augstāk stāvošais grib izcelties uz padoto fona. Rezultātā iegūstam ne īpaši zinošu vadītāju ar vēl mazāk zinošiem padomdevējiem. Negribas ticēt, ka mūsu prezidents pats izdomāja, ka vienlaicīgi vajadzētu nosaukt trīs potenciālos ministru prezidenta kandidātus, tādējādi būtiski ierobežojot manevra iespēju. Neizdevās pirmajam nominētajam kandidātam, saprotam, ka neizdosies arī otrajam, bet citu nosaukt nevar!
Būtu labi, ja Saeimā iekļūtu cilvēki ar noteiktu pieredzi un zināšanām. Taču daļai sabiedrības galvenais ir cerēt uz kārtējo „jauno seju” spējām īsā laikā uzburt paradīzi zemes virsū. Bet to ir ļoti grūti izdarīt personām, kuru izpratne par Latvijas valsts sistēmu ir ne pārāk sekmīga devītās klases skolēna līmenī.
Atliek cerēt, ka viņi nepieciešamo iemācīsies. To pašu varētu attiecināt uz dažiem jaunajiem ministriem. Jauno valdību gan nekritizēsim – lai nostrādā pirmos mēnešus. Vēlētājiem gan vajadzētu atcerēties, ka, izdarot savu izvēli, būtu jāpadomā, kuri no potenciālajiem deputātiem varētu kļūt par nākamiem ministriem.
Pārsteidz, ka daļa ievēlēto deputātu, kuriem ir juridiskā izglītība, slikti pārzina valsts pamatlikumu – Satversmi.
Var jau saprast vēlmi kļūt par Ministru prezidentu, bet būtu jāzina, ka nekur nav teikts, ka par to jākļūst otra vai trešā lielākā politiskā spēka pārstāvim. Ja pieņemtu Gobzema kunga loģiku, tad jau nezin cik valdību vadītājiem vajadzēja būt „Saskaņas” pārstāvjiem. Savas prasības var izvirzīt pirmajā vietā tad, kad iegūts 51 deputātu mandāts. Ja nē, jāspēj piekāpties, meklēt kompromisus un vienoties.
Ir ļoti viegli savilkt nezin kādas iedomātas vai reālas līnijas, pārējos sadalot draugos un ienaidniekos. Ja attiecībā pret vienu politisko spēku to vēl varētu saprast, tad pārējais nav tik viennozīmīgi. Jaunās konservatīvās partijas paziņojums, ka viņi nekādā gadījumā nesadarbosies ar Zaļo un zemnieku savienību, nozīmēja to, ka vairākuma atbalstītu valdību nebija iespējams izveidot bez KPV/LV atbalsta.
Un pietika dažam labam šajā partijā iespītēties kā bērnudārza vecumā esošam strīdā par rotaļlietām, lai process praktiski apstātos.
Būtu labi, ja daļu priekšvēlēšanu lozungu politiķi spētu attiecināt uz visiem. Var jau teikt, ka valsts izzagšanā galvenie vainīgie ir saistīti ar Zaļo un zemnieku savienību. Iespējams. Bet kā lai vēlētājam izskaidro pielaidību attiecībā uz potenciālo sadarbības partneru iespējamajiem pārkāpumiem? Kā piemēru varētu minēt kādu kundzi, kura ir KPV/LV valdē. Par viņu atrodama visai interesanta informācija – „zeķē” glabājas nedaudz vairāk par 40 000 eiro, bet tie netiek izmantoti, lai nomaksātu nieka 7553, 65 eiro parādsaistības. Piedevām, šī kundze aizņēmusies 114 421, 81 eiro un līdz centam tikpat lielu summu kaut kam aizdevusi. Izskatās visai jocīgi, bet laikam jau tā var darīt.
To, cik stabila un ilglaicīga būs jaunā valdība, rādīs laiks. To, ka viegli nebūs jaunajiem ministriem, kuru zināšanas par pārraugāmo jomu ir visai nosacītas, arī ir skaidrs. To, ka esošā valdība ir labākais iespējamais, arī. Atliek viņiem novēlēt veiksmi savu pienākumu pildīšanā, jo tas būtiski ietekmēs mūsu visu dzīves līmeni.
