Lasīšanas laiks: 4 min
Sestdien, 28.septembrī, Valmieras teātra kafejnīcā starp dienas un vakara izrādi „Smieklu sasaukšanās” notika pirmā tikšanās sarunu ciklā „Aizkulišu sarunas”. Dzejnieks, žurnālists, aktieris un kritiķis Toms Treibergs šoreiz uz sarunu bija aicinājis divas Ineses – dzejnieci Inesi Zanderi un režisori Inesi Mičuli.
Kā radās ideja par šo muzikālo izrādi bērniem?
Režisorei Inesei Mičulei sarunā ar Valmieras Drāmas teātra direktori Evitu Ašeradenu bijusi ideja, ka vajag izrādi bērniem teātra Lielajā zālē, bet bijis svarīgi saprast, kas bērniem aktuāls, ko viņi gribētu redzēt? Ineses Zanderes dzejoļi vienmēr ir patikuši, bet režisore atradusi arī atbilstošus stāstus. Par muzikālo pusi Inesi Mičuli iedrošinājusi režisore Indra Roga – Ej pie Renāra, runā! Lai gan sākumā bijis grūti izdomāt, kā salikt kopā dzejoļus, dziesmas un prozu, viss notika ļoti intuitīvi, beigās viss salikās.
Bet priekšvēsture šai izrādei esot daudz senāka – dziesma “Superbēbītis”/“No zvaigznītes”, ko Renārs veltīja savam dēliņam Āronam, 2014. gadā izdotais albums “Sasauc smieklus izklīdušus” (Ineses Zanderes dzeja un Renāra Kaupera mūzika):
Pa piena ceļu bērni nāk
pie savas māmiņas.
Tu ieradies no zvaigznītes
un biji ļoti mazs.
Bet tētis tevi izcēla
no Lielā Lāča ratiem.
Tu biji brīnumbēbītis
ar mākonīšu matiem.
Inese Mičule priecājas, ka izdevies sabalansēt priecīgo, draisko bērnību ar pavisam nopietnām lietām, un viņa ir apmierināta ar rezultātu. Lai uzzinātu, ko bērni domā un kā viņi saprot Ineses Zanderes dzeju un prozu, režisore stāstus lasījusi priekšā savam deviņgadīgajam dēlam, viņš arī zīmējis kuģi, kas parādās izrādē. Ejot uz izrādi, režisore iesaka nopirkt arī programmiņu, jo tajā ir ieliktas vairākas sarunas ar bērniem par dažādiem jautājumiem – Kas ir laimīga dzīve? Kā rodas varavīksne? Kas notiktu, ja pazustu elektrība? No kurienes nāk ūdens? Svarīgi, lai vecāki pēc izrādes parunātos ar saviem bērniem par to, kas viņiem paticis, ko un kā viņi ir vai nav sapratuši.
Režisorei svarīga bijusi arī kustība, deja, plastika, jo tā reizēm pasaka vēl vairāk nekā vārdi, tāpēc viņa pateicas arī horeogrāfei Lienei Stepenai.
Savukārt dzejniece Inese Zandere šajā izrādē paļāvusies uz režisori un Valmieras aktieriem, jo Renāra dziesmas viņa jau zināja no galvas. Tāpat viņa jau no Ievas bērnu dienām bijusi pazīstama ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu, ar kuru kopā bijuši daudzi kopīgi darbi.
Kā zināms, bērni ir sabiedrības spogulis. Bērni atdarina pieaugušos. Arī tie cilvēki, kuriem nav bērnu, dzīvo ar viņiem vienā sabiedrībā. Stāsts “Spoguļu bērni” ir reāls dzīves nospiedums – vientulība, vecāku netikumi, ilgas pēc draudzības…
“Smieklu sasaukšanās” ir viena no retajām izrādēm, kur aktieriem ir pašiem savi vārdi, un spēlējot “Gurķus”, tie tiek izrunāti, lai gan bērniem reizēm vārdi nemaz nav svarīgi, arī spēles noteikumus viņi bieži vien paši izdomā uz vietas un mainās lomām.
Inese Zandere uzskata, ka izrādes adresāts, visticamāk, ir 6 – 8 gadus veci bērni, jo 11-12 gadu vecumā varbūt izrāde jau šķitīs pārāk bērnišķīga, taču bērni ir atšķirīgi, uztvere un pieredze katram ir individuāla.
Skatuves iekārtojums, krāsainie tērpi, kustība, Renāra mūzika un Ineses Zanderes vārdi uzrunā arī pieaugušos. Atbilstoši ir programmiņā nodrukātie Ineses Zanderes vārdi:
Tur ir sasaukti draugi un sapulcināti instrumenti. Maniem dzejoļiem ļoti patīk būt starp daudziem akustiskiem instrumentiem un iet pa to taku tālāk kopā ar melodiju, jo tas ir gaiši un droši.
Pašai dzejniecei visvairāk izrādē patika epizode ar Kreiča kungu. Viņa min 3 atslēgas vārdus: domāšana – runāšana – rīcība. Bērni daudz ko saprot intuitīvi, nevis racionāli. Reizēm nav arī tik svarīgi, lai viņi visu saprastu uzreiz, reizēm tas notiek vēlāk, paliek kā mantojums pakausī…
Dzejniecei padomā jau ir stāsti par bērnu iedomu draugiem, jo tādi ir gandrīz katram bērnam. Viņa šos iedomu draugus jau ir apkopojusi Excel tabulā – kas viņi ir, kā izskatās, ko viņi dara utt. Jautāta par pantmēru izmantošanu savā dzejā, viņa atzīstas, ka tos nepārzina, lai gan ir arī grāmatu redaktore: Neprasiet man par pantmēriem! Es tos vienkārši lietoju!
To, ka pantmēri nav svarīgi, liecina arī viņas latgaliešu pasaka dzejā “Trīspasaka par trīs sievām”, ko rakstniece gandrīz vai norepo tikšanās noslēgumā.
