Lasīšanas laiks: 4 min
Ir sākušies rudens vakari, un līdz ar tiem Valmieras Tūrisma informācijas centrā atgriezušies arī ceļotāju stāsti. Lai gan latviešiem ir teiciens: „Labāk vienreiz redzēt nekā desmitreiz dzirdēt”, tomēr katrs šāds vakars un tikšanās ar ceļotāju iedvesmo, liek pārdomāt, paskatīties uz apkārtējo pasauli no cita skatu punkta. Arī šis vakars nebija izņēmums.
Trešdien, 27.septembrī, šīs sezonas pirmo Ceļotāju stāstu vakaru atklāja ainavu arhitekts, riteņbraucējs un brīnišķīgs stāstnieks Aigars Lauzis.
Jau pirmie prezentācijas slaidi interesentiem lika aizdomāties par pavadīto laiku un mērogiem. Pavisam īsi: Londona – Tokija – Zeltiņi, četri gadi un 31 000 kilometru. Pusotrā stundā izstāstīt un parādīt visu ir neiespējami!
Iemesls un stimuls šādam braucienam bija darbs. Kad seši gadi pavadīti Londonas kantorī, strādājot 90 stundas nedēļā, tad gribas aizbēgt no darba, no stresa un doties sevis meklējumos. Otrs iemesls – Aigaram gribējies dzīvē pārbaudīt Londonas filozofijas skolā apgūto teoriju – Konfūcija mācību, budismu, stoicismu utt. Velosipēds tika atzīts par vislabāko pārvietošanās līdzekli, jo ar to arī Londonā 25 kilometrus Aigars braucis uz darbu. Arī šis četru gadu ilgais ceļojums pa dažādām pasaules valstīm nav bijis kā atpūtas brauciens. Tas nebija arī haotisks un improvizēts, jo jau Londonā Aigars zināja, ka viņam būs darbs Stambulā. No šī laika ceļošanā pagājis apmēram gads, bet vairākus mēnešus viņš strādājis dažādās kompānijās Stambulā, Dubaijā, Singapūrā, Šanhajā, kur dažos mēnešos jau dzīvē tika realizēti viņa projekti. Pati ceļošana ne vienmēr bijusi uz pozitīvā „ak” un „vai” sajūsmas viļņa. Romantiski saulrieti, ugunskurs, patīkama saskarsme, eksotika veidojusi vien 20% no brauciena, pārējie 80% – ciešanas: karstums un skorpioni tuksnesī, dubļaini un sniegoti ceļi kalnos, pārgurums, caureja, kontrabandisti, saplīsusi riepa, izkritis zobs, Sibīrijas ekspresis, bagāžas pārvadājumi un citas problēmas. Šajos smagajos brīžos ļoti palīdzējis ģimenes (mamma, brālis, draudzene), draugu un bieži vien arī pavisam svešu cilvēku atbalsts. Katru dienu ir rakstīta dienasgrāmata un veikti ieraksti blogā.
Aigaram katra vieta bijusi kā izaicinājums, bet pie dažām vietām un notikumiem viņš apstājas un pakomentē ilgāk redzamos slaidus. Eiropā Aigars skatījis Amsterdamu, Dienvidkarpatus, daudz pārvietojies gar upju krastiem (Reina, Maina), centies ielekt katrā jūrā, Stambulā studējis ne tikai jūras arhitektūru, bet apguvis arī bungu spēli un piepelnījies kā ielu muzikants („Ja patīk, iemetiet monētu, ja nepatīk – divas monētas!”). Viņu fascinējuši mangrovju meži un Persijas dārzi, Gruzija un Boržomi karstie baseini. Ne mīļākā, bet iespaidiem bagātākā vieta viņam bijusi Indija: krāsas, netīrība, Ganga, laivu mājas, Deli, tējas lauki, divu nedēļu dzīvošana komūnā un koku stādīšana, pārorientēšanās no velosipēda uz motociklu, cilvēku vienkāršība. Pilnīgi pretēji iespaidi par Singapūru – dzīve „kastītēs”, shēmošana saskarsmē, sterilitāte un sajūta, ka viss tiek kontrolēts, pārmērīgi sakārtots, kad vairs nav nekā dabiska ne dabā, ne cilvēku attiecībās.
Jau strādājot Šanhajā, Aigars daudz domājis par sevis meklējumiem un turpmākajiem plāniem. Viņš sapratis, ka nekur no redzētajām vietām palikt negrib, taču jāpaņem maksimālais, ko dzīve piedāvā, tāpēc pirms došanās mājup vēl izbaudījis Japānas arhitektūru un ēdienus, skatījis Fudži kalna virsotni un Tokijas dizainu.
Aigars nav dzīvojis šikās viesnīcās un baudījis restorānu labumus, bieži izmantojis Londonā iegūto draugu un paziņu viesmīlību un kontaktus, gulējis teltī, klosteros un laivās, taču bijušas arī reizes, kad ļāvies komfortam, lai aizbēgtu no pārapdzīvotības, netīrības un karstuma.
Liels un stabils pamats Aigara ceļošanai un darbam globālā mērogā ir viņa izglītība un pieredzes bagāža. Ne Dubaijā, ne Singapūrā, ne citās metropolēs laikam nepiedāvātu darbu jaunam vīrietim ar Jelgavas Lauksaimniecības universitātes diplomu, taču pilsētas dizaina studijas Zviedrijā un Anglijā, darbs ievērojamā Londonas kompānijā paver durvis dažādām iespējām arī citur pasaulē. Protams, svarīgs arī cilvēciskais faktors – atvērtība, komunikācija, valodu zināšanas, pārliecinātība par sevi un, kā Aigars teica – „jānotiek kosmosam” – jāsakrīt zvaigznēm, vietām, laikam, satiktajiem cilvēkiem.
Pa šiem četriem ceļojuma gadiem Aigars, gluži kā Sprīdītis, ir paracis visur, pa ceļam stādījis kokus, izaicinājis sevi, meklējis viedumu, redzējis savus monstrus (stress, agresivitāte, nepacietība) un tagad atgriezies mājās. Kā atzīst „Smiltenes puika” no Zeltiņiem, šie gadi viņu ir izmainījuši. Aigars vēl vairāk novērtē Latvijas dabu un cilvēciskās attiecības, dzimto 110 gadus veco māju un savu ģimeni.
