Lasīšanas laiks: 5 min
“Šis ceļš ir izaicinājums, sastapšanās ar pasauli un sevi, saskatot sevi no jauna neierastos apstākļos, iziešana ārpus komforta zonas, lai ieraudzītu ko vairāk,” tā par Spānijas Svētā Jēkaba ceļu jeb Camino de Santiago Ceļojumu stāstu vakarā sacīja Svetlana Sprūža, Valmieras bibliotēkas reģionālā mācību centra vadītāja.
Un tieši divu grāmatu izlasīšana bija ierosinājums doties kājām aptuveni 300 kilometru garajā ceļā līdz Svētā Jēkaba atdusas vietai – Santiago de Compastela katedrālei. “Burvja piezīmēs” Paulu Koelju filozofiski un pat nedaudz mistiski apraksta savu svētceļojumu, kas iedvesmoja viņu kļūt par rakstnieku. Savukārt vācu komiķis Hape Kerkelings ceļojuma aprakstā “Kādu laiku būšu prom. Kā es gāju pa Jēkaba ceļu” par piedzīvoto runā vienkārši un humorpilni. Trešais pamudinājums Svetlanai bija iespēja projekta ietvaros nokļūt Spānijas pilsētā Melidā, caur kuru vijas svētceļnieku ceļš. “Tad likās neprātīgi veikt tik garu ceļu kājām, lai nokļūtu katedrālē. Nebija arī tā, ka pēc grāmatu izlasīšanas uzreiz būtu gatava doties ceļā. Bet mistērija un reālais sapinās kopā, pamazām radās ideja, ka vēlos doties.”
Patiesībā šādi maršruti, kas svētceļniekiem iecienīti jau kopš viduslaikiem un ved uz Santiago de Compastela katedrāli, ir 12, interesenti var izvēlēties, no kuras puses sākt ceļu un cik garš tas būs. Svetlana izvēlējās maršrutu “Sākotnējais ceļš” (Camino Primitivo), ceļojumu uzsākot no Spānijas ziemeļos esošās pilsētas Ovjedo un kājām 13 dienās veicot aptuveni 300 kilometru.
Pirms ceļa saņemta svētceļnieka pase, tajā katrā naktsmītnē iespiež zīmogu, bet beigās iegūst apliecinājumu, ka ceļš ir veikts.
“Ainavas bija dažādas. Reizēm uz ceļa bija kazas, reizēm bija jāiet pa šoseju. Ik pa laikam sastopi citus svētceļniekus, bet bija sajūta, ka esi ar sevi un šis pārbaudījums ir jāveic. Kad speciāli ceļojumam iegādātie, bet neienēsātie apavi pēc tulznu parādīšanās bija jānomaina pret vecām sandalēm, sāpes varēju mazināt, priecājoties par dabas skaistumu.”
Ceļš ir marķēts ar dzeltenām bultām un svētceļnieku simbolu – gliemežvāku, tomēr ir jābūt vērīgam, lai tos nepalaistu garām. Ir ierīkotas arī apmetnes ar labierīcībām, virtuvi un divstāvu gultām, kur svētceļniekiem pārlaist nakti. Svetlanai līdzi bija pašas sagatavota klade ar karti, kur atzīmētas naktsmītnes un attālums starp tām. Tas ir pašu ceļotāju ziņā, vai, nonākot līdz vienai naktsmītnei, viņam ir vēl spēks un vēlēšanās turpināt ceļu līdz nākamajai vai tomēr pārlaist nakti turpat.
“Pirmajā dienā soma likās ļoti smaga, lai gan ļoti pārdomāju, ko ņemt līdzi. Daudz dzēru ūdeni, klimats likās panesams, ņemot vērā, ka Spānijā biju jūlijā. Protams, bija arī grūti brīži. Vispirms tulznas uz kājām. Tāpat arī, ceļam vedot lejā no augstākā punkta – apmēram 1200 metri virs jūras līmeņa – ļoti sāpēja ceļgali. Bija arī uzrāvieni, kad likās, ka var iet un iet. Dienā svētceļnieki nostaigā no padsmit līdz apmēram 30 kilometriem.”
Svetlana stāsta, ka, lai gan ceļu veikusi vienatnē, nevienu brīdi nav bijusi baiļu sajūta.
“Ar sastaptajiem svētceļniekiem ir laba saskaņa. Tajā brīdī nav citu rūpju, mūs vieno šis ceļš un piedzīvojums. Arī vietējie iedzīvotāji ceļotājus lielo mugursomu dēļ atpazīst. Atliek tikai būt nedaudz samulsušam, kad viņi jau ir klāt un norāda virzienu. Ar dažiem arī aprunājos, lai gan spāniski nesaprotu ne vārda, bet kaut kā sapratāmies, daži pat uzcienāja ar našķiem.”
Svetlana norāda, ka, piemēram, vācu humorists aicina ceļā doties vienatnē, jo, kā raksta autors, “Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem. Tas tev paņem pēdējos spēkus un atdod tos trīskārtīgi. Tev tas jānoiet vienam, citādi tas savus noslēpumus neatklāj”. Tomēr Svetlana uzskata, ka arī labā kompānijā var baudīt ceļa burvību.
Sastapts arī klaidonis – puisis no Čehijas, kurš vairākus gadus dzīvo Spānijā.
“Viņš klejo, veic dažus gadījuma darbus, reizēm ubago. Satikāmies vientulīgā vietā un sākām runāties. Un tad viņš izvelk no somas konservus un uzcienā mani. Pārsteidza šis dāsnums un vienkāršība, ka cilvēks, kuram mugursomā ir šī viena kārba, vienalga tajā dalās ar ceļā satiktu cilvēku.”
Tuvāk galamērķim ir posmi, kur krustojas no dažādiem ceļojuma sākumpunktiem nākušo cilvēku ceļi, tad uz katedrāli plūst pat lielas cilvēku grupas.
Katedrāle sasniegta 25.jūlijā – Svētā Jēkaba dienā.
“Šajā dienā notiek svinības. Pacēlums bija tik liels, ka nogurumu un sāpes vairs nejutu. Līdz vēlai naktij klīdu pa pilsētu un baudīju tur notiekošo.”
Svetlana norāda, ka iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas veikt šo ceļu, ir dažādi. Viņai tas bija izaicinājums un sastapšanās ar sevi.
“It kā dzīvē viss ir labi, viss ir sakārtots un komfortabli. Bet viena brīdī liekas, ka šis “labi” un “sakārtoti” traucē ieraudzīt kaut ko vairāk, gribas tikt ārā no komforta zonas, tas bija mans veids, kā to paveikt.”
Turklāt pirmās dienas pēc atgriešanās pat gribējies raudāt, cik ļoti pietrūka šī ceļa sajūta.
Ceļotāju stāstu un bilžu vakarus rīko Valmieras Tūrisma informācijas centrs un tūrisma un aktīvās atpūtas preču veikals “Gandrs”.
Nākamais Ceļotāju stāstu un bilžu vakars “VeloKazbek – ar velosipēdu 5047 metru augstumā” notiks 25.februārī plkst. 18.30, kur Latvijā pazīstamais velo ceļotājs Krišjānis Jansons-Ratiniks (velo aprindās zināms arī kā @Velomens) dalīsies ar piedzīvoto ekspedīcijā uz Kazbeka virsotni Gruzijā, kurā tika apvienota velobraukšana un alpīnisms.
Dalība Ceļotāju stāstu vakarā ir bez maksas. Tā kā vietu skaits ir ierobežots, aicina interesentus pieteikties savlaicīgi, rakstot e-pastu tic@valmiera.lv, ierodoties Valmieras Tūrisma informācijas centrā vai zvanot pa tālruni 64207177.
