Lasīšanas laiks: 7 min
Esot sacensību klusajā periodā, Valmieras Bērnu sporta skolā uzsākām rakstu sēriju par Valmieras Augstas klases sportistu sagatavošanas centra sportistiem. Šoreiz aicinām iepazīties ar BMX sportistu Niku Rožukalnu.
Es nāku no Skrundas, taču savas sportista gaitas uzsāku Saldū, BMX klubā “Ozolēni” pie trenera Andra Gonta. Ar BMX riteņbraukšanu sāku nodarboties jau 4 gadu vecumā. Šajā sporta veidā mani “ievilka” brālis, kurš ir 2 gadus vecāks par mani. Viņš jau bija sācis savas gaitas BMX riteņbraukšanā un man, kā jaunākajam, bija jāskrien pakaļ.
Kā tu nokļuvi Valmierā?
14 gadu vecumā, pēc veiksmīgi aizvadītas sezonas, saņēmu piedāvājumu no trenera Mika Puķīša par iespēju pievienoties AKSSC sastāvam. Atbilde, protams, nebija ilgi jādomā, un jau pēc pāris dienām biju Valmierā. Manuprāt, lielākais sasniegums pirms tiku iekļauts AKSSC bija 2.vieta Eiropas kausa kopvērtējumā un ļoti labi aizvadītais Eiropas čempionāts, kurā tikai kritiens liedza pacīnīties par top3 pozīciju. Godīgi sakot, es nedaudz gaidīju un cerēju, ka pēc tās sezonas sekos uzaicinājums. Esmu ļoti priecīgs un pagodināts par šo iespēju, ko sniedz AKSSC. Tas man noteikti ir palīdzējis straujāk izaugt gan kā sportistam, gan kā cilvēkam.
Kas tavā līdzšinējā karjerā un ikdienā ir tas, kas palīdz sasniegt savus mērķus?
Man ļoti palīdz tas, ka es uzlieku sev konkrētus mērķus un ļoti bieži par to sev atgādinu. Es laikam esmu tāds cilvēks, kuru ir grūti izsist no sliedēm un novest no mērķa, tādēļ arī nekad neesmu sastapies ar motivācijas problēmām. Man tas liekas nesaprotami, ka var pazust motivācija darīt to, ko mīli un kas sagādā prieku. Man vislielākā motivācija ir pierādīt sev, ka es varu piepildīt savu sapni, kā arī pierādīt vecākiem, ka viss viņu ieguldītais ir bijis tā vērts.
Protams, pēc veiksmīgas sezonas papildus motivāciju sniedz tas, ka kāds manu ieguldīto darbu novērtē. Ir gadījies, kad arī mēra kungs personīgi uzaicināja pie sevis, lai pateiktos par Valmieras vārda nešanu pasaulē, kā arī vienmēr ir patīkami ierasties uz VBSS rīkoto sporta laureātu. Šādas lietas sniedz motivāciju neapstāties. Arī kad sacensībās tiek iegūts augstvērtīgs rezultāts, tas pierāda, ka esmu uz pareizā ceļa un jāturpina tikai iesāktais līdz galam.
Vai sākotnēji varēji iedomāties vai redzēji sevi kā profesionālu sportistu – mērķēji uz augstvērtīgiem vai starptautiskiem rezultātiem? Kādi bija tie faktori vai apstākļi, kas palīdzēja ceļā uz nopietnu sportista karjeru?
Bērnībā jau, protams, kā ikvienam bija sapnis, ka kādu dienu uzvarēšu Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātā. Šis sapnis nav zudis, ir tikai nākusi apziņa par to, cik liels darbs jāiegulda, lai vispār varētu mēģināt to sasniegt. Es gribēju sevi redzēt kā potenciālo profesionālo sportistu un cerēju, ka kļūšu par tādu. Lielākais faktors noteikti ir bijusi ģimene. Tālāk jau nāk treneri, AKSSC un es gribētu teikt, ka arī pašatdeve.
Pastāsti par savu ikdienas treniņu komandu!
BMX pēc būtības ir individuālais sporta veids, taču mums katram apkārt ir ļoti liela komanda. Trenējos trenera Mika Puķīša paspārnē. Ar treneri attiecības ir teju nevainojamas. Miks ir ne tikai treneris, bet arī pilda menedžera, psihologa, mehāniķa un vēl citus pienākumus. Trenējos kopā ar Edvardu Emīlu Libertu un Helviju Babri. Citreiz nesanāk aizvadīt treniņus kopā, jo katram ir citādāks skolas grafiks, bet pārsvarā visu laiku trenējamies kopā. Komandā ietilpst arī fizioterapeits Elvis Puroms, kurš parasti izdara ļoti lielu darbu, lai sagatavotu mūs sacensībām un atjaunotu pēc smagākiem treniņu cikliem. Vēl liela komandas atslēga ir mehāniķis Gundars Osis, kurš regulāri apkopj manu velosipēdu un ļauj neuztraukties par to sacensībās. Komandā varētu iekļaut vēl citus cilvēkus, taču šie ir tie galvenie, kas sagatavo gan mani, gan velosipēdu uz sacensībām.
Darba atmosfēra treniņos ir ļoti laba, jo mēs visi arī ārpus treniņiem esam ļoti labi draugi, kas palīdz saprasties arī treniņos. Šobrīd, kad ir neziņa par visām sezonas sacensībām, treniņu ir mazāk un ne tik intensīvi, aptuveni 6 reizes nedēļā, taču sezonas laikā treniņu skaits sasniedz pat 12 nedēļā.
Kur trenējies un kādas iespējas tev tiek dotas kā AKSSC sportistam?
Šobrīd treniņus aizvadām Māra Štromberga BMX trases zālē (MŠT) un reizi nedēļā arī izejam svaigā gaisā paskriet, paslidot vai paslēpot – atkarībā no laika apstākļiem. MŠT ir gandrīz viss nepieciešamais uz vietas un ir iespēja izpildīt gandrīz visu, ko mums vajag, vienā vietā. Ikdienā dažādus procesus, kas saistīti gan ar treniņiem, gan došanos uz sacensībām un dažādiem ikdienas ‘bonusiem’ mums nodrošina Valmieras Bērnu sporta skola, kuras paspārnē arī darbojas AKSSC. Tas viss mums ir ļoti liels pluss, jo AKSSC sniedz iespēju dzīvot dienesta viesnīcā, kas arī ir ļoti tuvu MŠT. Tāpat esmu izmantojis Sporta Veselības Centru, jo ir bijušas problēmas ar ceļiem, tad attiecīgi arī devos un nepieciešamajām procedūrām. AKSSC arī nodrošina, lai pēc treniņa vēderi nav tukši, izsniedzot talonus, kurus var izmantot attiecīgajās kafejnīcās. Tas ļoti palīdz, jo, ja pēc treniņa vēl būtu jātaisa ēst, tad, visticamāk, biežāk lietotu nekvalitatīvu pārtiku.
Valmieras pilsēta sevi dēvē par sporta galvaspilsētu un ik gadu uzlabo un attīsta sporta infrastruktūru pilsētā – kā vērtē izmaiņas un attīstību?
Valmieras pilsēta pārsteidzoši ātri spēj attīstīt sporta infrastruktūru. Skatoties pirms 5 gadiem, kad tik tikko biju atbraucis uz Valmieru, treniņa apstākļi ir ļoti mainījušies un, protams, uz labo pusi. Teikšu, ka nevar salīdzināt tos apstākļus kādus nodrošina AKSSC un kādi bija, pirms ierados. Mūsu sporta veidā, cik es zinu, nekur nav tik labi apstākļi treniņiem, kā Valmierā. Valmieras pilsētas dzīve man ļoti patīk, jo Valmiera ir diezgan liela pilsēta, taču tā ir mierīga un klusa, kas man patīk.
Pastāsti par saviem augstvērtīgākajiem sasniegumiem, kopš esi iekļauts AKSSC sastāvā! Ar kādiem izaicinājumiem esi sastapies ceļā uz šiem sasniegumiem?
Mani augstvērtīgākie sasniegumi ir 2.vieta Pasaules čempionāta un saņemtā Latvijas Riteņbraukšanas federācijas goda balva kā “labākajam jaunajam riteņbraucējam”. Abi šie sasniegumi tika sasniegti 2018.gadā. Nevaru nosaukt konkrētus izaicinājumus, jo 2018.gads kopumā izdevās ļoti veiksmīgs. Ziemā biju ieguldījis ļoti lielu darbu, sezonas laikā traumas nebija, viss bija ļoti labi, vienīgais izaicinājums bija apvienot sezonu ar skolu, jo tieši tajā gadā bija jākārto eksāmeni. Beigu beigās izdevās gan teicama sezona, gan labi rezultāti eksāmenos.
Kā izdodas sporta dzīvi savienot ar izglītību?
Šobrīd mācos Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12.klasē. Es teiktu, ka man ir ļoti paveicies ar skolu, jo pedagogi ir ļoti pretim nākoši. Nekad nav bijušas problēmas ar to, ka kavēju skolu vai kādreiz laikā neesmu uzrakstījis kādu darbu. Man personīgi apvienot sportu ar izglītību nesagādā problēmas, jo abas lietas man ir svarīgas un attiecos pret tām nopietni.
Ko ikdienā mainījusi Covid 19 pandēmija?
Covid-19 mums visiem ir nopietni izmainījis ikdienas dzīvi. Varbūt, ka es neesmu tas lielākais zaudētājs, jo vasaras vidū ieguvu nopietnu traumu, kuru vēl joprojām ārstēju. Sanāk, ka es tāpat nevarētu aizvadīt sezonu, tāpēc tas manu sezonu nav ietekmējis tik būtiski kā pārējiem. Šobrīd gatavojos nākamajai sezonai un ļoti ceru, ka Covid-19 neietekmēs arī 2021.gada sezonu. Manus mērķus tas nav ietekmējis, tieši otrādāk, palīdzējis saprast un nostiprināt.
Kā kopumā vērtē AKSSC projektu un būtību?
Varu 100% apgalvot, ka šādi sporta centri ir nepieciešami un tie sniedz jaunajiem sportistiem iespēju attīstīties. Tas ir ļoti liels pienesums sporta nozarei, jo daudziem sportistiem ir mērķis iekļūt šādā centrā, kas sniedz papildus motivāciju trenēties, kā arī tiem, kas jau atrodas kādā centrā, sniedz motivāciju pierādīt, ka viņam tur ir jābūt un attaisnot uz viņa liktās cerības.
Es gribētu teikt lielu paldies par sniegto iespēju sevi pierādīt AKSSC, par visu ieguldīto manā attīstībā. Protams, liels paldies manai ģimenei, ka jūs visu laiku esat man bijuši blakus un turpinājuši atbalstīt. Paldies komandai, draugiem, tuviniekiem un visiem pārējiem, kas jebkādā veidā ir snieguši savu palīdzību vai atbalstījuši mani. Kā arī liels paldies maniem iepriekšējiem treneriem Andrim Gontam un Igoram Miņenko par to, ko viņi ir ieguldījuši manā attīstībā.
Es visiem gribētu novēlēt veselību, jo tā šajā laikā ir pati svarīgākā. Kā arī jaunajiem sportistiem atrast savu motivāciju ceļā uz lielo mērķi un doties tam pretī neapstājoties pie pirmajām problēmām.
