Lasīšanas laiks: 4 min
Galvenais ir nebaidīties un doties pretī nezināmajam – tā saka valmieriete Ivanda Hudjakova, kura pēc vidusskolas beigšanas devās uz visu basketbolistu sapņu zemi – Ameriku. Ivanda Amerikā ir aizvadījusi jau savu pirmo sezonu, trenējoties basketbolā un studējot biznesa administrāciju.
Cik ilgi Tu jau nodarbojies ar basketbolu?
Ar basketbolu es nodarbojos jau 13 gadus, sākot no 1. klases.
Kāpēc tieši basketbols, nevis kāds cits sporta veids?
Kad biju maziņa, biju ļoti gara, izteikti garāka par visiem citiem – gan puišiem, gan meitenēm. Sākot mācības 1. klasē, mana sporta skolotāja to pamanīja un piedāvāja man sākt trenēties basketbolā. No sākuma gan teicu nē, bet, kad aizgāju uz pirmajiem treniņiem, tad sapratu, ka basketbols ir mans sporta veids, un man tas ļoti iepatikās.
Kā Tu nolēmi pēc 12. klases mācīties un trenēties Amerikā?
Kādu dienu mans aģents piedāvāja šo lielisko iespēju. Biju par to domājusi jau iepriekš, bet tas šķita diezgan neiespējami un nereāli. Uzzināju to, ka, dodoties uz Ameriku un spēlējot tur, es iegūtu pilnu stipendiju – man atmaksātu dzīvošanu, ēšanu un mācības, kas Amerikā ir ļoti dārgas. Tas rosināja vēl lielāku motivāciju turp doties. Protams, nevar nepieminēt arī to, ka Amerika ikvienam basketbolistam ir tāda kā sapņu zeme, jo tur basketbols ir augstā līmenī. Šis bija arī mans mazais sapnis, kā arī viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc izvēlējos doties tieši uz Ameriku.
Kā veicas ar basketbolu Amerikā? Nebija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem?
Ar basketbolu viss bija kārtībā. Esmu salīdzinoši labā komandā – junioru līgā. Lai gan neizpildījām sezonas mērķus, tomēr man šķiet, ka sezona tāpat bija ļoti laba. Sākumā gan bija ļoti grūti pierast, jo viss bija jauns. Bija grūti, jo tur sākumā biju pilnīgi viena, ļoti pietrūka ģimene un draugi. Arī laika zona Amerikā ir krasi atšķirīga no Latvijas. Bija sajūta, ka, esot tur, ir sākusies tāda kā jauna dzīve.
Izstāsti, lūdzu, kur un ko tieši Amerikā Tu studē un vai ir grūti apvienot studijas ar basketbolu?
Mācos es Vincennes University, tā atrodas Indiānā. Tā ir koledža, kurā jāmācās divus gadus, pēc šīs koledžas došos uz nākamo skolu. Studēju biznesa administrāciju. Pārsvarā studijas un treniņus nav grūti apvienot, jo basketbols Amerikā ir ļoti augstā līmenī. Visi to saprot un ir ļoti pretimnākoši – gan studenti, gan pasniedzēji. Viņi zina, ka esi basketbola komandā, līdz ar to palīdz risināt dažādas grūtības, ja nākas ko iekavēt. Protams ir grūti, īpaši tad, kad tuvojas noslēguma darbi skolā, ir treniņi un vēl spēles. Tomēr uzskatu, ka visi apstākļi ir tik labi nodrošināti, lai varētu būt labs gan basketbolā, gan arī mācībās. Kā arī treneris ļoti stingri seko līdzi lekciju apmeklējumam – nevar kavēt lekcijas un ir jābūt labam līmenim mācībās, lai vispār varētu spēlēt basketbolu.
Kas, esot prom, Tev visvairāk pietrūkst no Latvijas?
Deviņu mēnešu laikā, kamēr biju Amerikā, protams, visvairāk pietrūka ģimene un draugi. Bija nedaudz vieglāk ar to sadzīvot, jo mūsdienās tas viss ir ļoti viegli atrisināms – ar interneta palīdzību ir iespējams ar visiem sazināties jebkurā diennakts stundā. Vēl man ļoti, ļoti pietrūka latviešu ēdiens, jo Amerikā ēdiens ir daudz citādāks un viss ir neveselīgs.
Kādi ir Tavi nākotnes mērķi saistībā ar basketbolu un Ameriku?
Nākotnes mērķi viennozīmīgi ir iegūt bakalaura grādu Amerikā. Ja nu laika gaitā sapratīšu, ka bizness nav mana specialitāte, tad mainīšu to uz kādu citu, jo Amerikā nomainīt virzienu, kurā mācies, ir ļoti vienkārši. Protams, šos četrus gadus vēlos turpināt spēlēt basketbolu, un tad jau tālāk redzēs, kur dzīve mani aiznesīs. Ja nu nāks kāds piedāvājums spēlēt basketbolu, piemēram, Eiropā, noteikti to pamēģināšu.
Ko Tu ieteiktu citiem jauniešiem, kuri vēlas doties uz citu valsti, lai piepildītu kādu savu sapni, bet nedaudz baidās no tā?
Citiem jauniešiem es noteikti ieteiktu, ja ir iespēja – nenobīties un doties pasaulē, jo mājas ir vieta, kur vienmēr varēs atgriezties. Pat, ja sākumā tas nezināmais ir ļoti biedējošs, nevajag nobīties un pārvarēt to. Tie cilvēki un kultūra, ko ir var iepazīt, esot citur, ir neaprakstāma iespēja. Tā ir ļoti liela un laba pieredze nākotnei. Sākuma arī es baidījos, bet tagad noteikti neko nenožēloju un priecājos, ka izmantoju šo iespēju.
