Lasīšanas laiks: 4 min
Valsts dzimšanas dienā Baiba Valante saņēma pilsētas apbalvojumu – viņa kļuva par “Gada valmierieti“. Sarunā pirms apbalvojuma saņemšanas viņa vairākkārt uzsvēra – ziņa par balvu bijusi iemesls krietnai “pašrevīzijai“, jo tas esot liels uzticības avanss, par kuru vislielākais gandarījums būtu Baibas vecākiem.
Ko tev nozīmē šāds goda nosaukums?
Vispirms jau to, ka pilsēta mani ir pieņēmusi. Es taču esmu te ienācēja. Kaut gan nu jau būs… 42 gadi kopš dzīvoju Valmierā. Šausmas, kā laiks skrien! 1972.gadā pabeidzu Jēkabpilī vidusskolu un braucu uz Rīgu stāties Konservatorijas teātra fakultātē. Bet netiku un Valmieras teātrī sāku strādāt par suflieri. Pēc gada braucu stāties Dailes teātra studijā, bet Arnolds Liniņš man ieteica, lai es labāk palieku tomēr Valmieras teātrī, jo es esot tas pats aktrises tips kā Lilita Ozoliņa un tāpēc Dailē man lomu nebūšot. Un tā es te paliku.
Vai tad bija tik grūti iedzīvoties?
Nē! Es jau tikai tā smejos, ka beidzot esmu atzīta par savējo. Valmiera domā un rada, Valmiera ir dzīva un mobila pilsēta, kas jūt cilvēku atdevi un prot to novērtēt. Pirmajā momentā man bija ārkārtīgi liels pārsteigums, bet tad kļuva ļoti labi, jo katram ir no svara saņemt sava darba novērtējumu. Bet tas lika man ļoti daudz ko pārdomāt, sapurināties, saprast, ka nav ko čīkstēt un pīkstēt, ir jāiet tālāk.
Tu jau gan neesi nekāda pīkstētāja – tikai peļu mammas lomā izrādē “Visām pelēm garšo siers“!
Ha-hā! Bet tieši šogad, kad svinēju jubileju, man bija iestājies tāds pesimisma brīdis. Es gribētu strādāt vairāk, nekā esmu to darījusi līdz šim.
Bet tev taču pagājušajā sezonā bijušas vairākas skaistas lomas! Tā pati burvīgā peļu mamma, Aktrise Dotija Otlija komēdijā “Klusumu! Notiek izrāde!“.
Bet vienmēr jau gribas, lai būtu vairāk lomu, vairāk mēģinājumu, vairāk darba. Bet varbūt viss vēl priekšā! Un “Gada valmierietei” taču vajadzētu strādāt kā trakai. Katrā ziņā es esmu ļoti pateicīga pilsētai. Te ir manas mājas, un citādu es savu dzīvi nemaz nevaru iedomāties.
Turklāt es šo nosaukumu saņemšu 18.novembrī, un tas ir vēl īpašāk, tas dod vēl vairāk spēka. Jo maniem vecākiem šis datums vienmēr ir bijis nozīmīgs.
Manam tēvam bijis sarežģīts liktenis. Viņš bija leģionārs. Pēc tam atradās cilvēks, kas viņam palīdzēja atgriezties dzīvē. Tēvs bija ļoti muzikāls, strādāja skolā par muzikālo audzinātāju. Mamma strādāja bankā.
Pateicoties viņiem, man bija ļoti jauka bērnība. Ļoti! Gaiša, priecīga, smaržīga un krāsaina. Ar ziedošiem maijrozīšu krūmiem, Lieldienas ar logā iekārtām kūciņām un dārzā noslēptām olām. Manas pirmās spilgtās atmiņas saistās ar fotografēšanos. Mani pamodināja no diendusas, un mamma taisīja man frizūru ar lielu rulli galvvidū. Es skaidri atceros savu uztraukumu par to, kā es izskatīšos, ja man pēc gulēšanas ir sarkani vaigi! Es atceros mammas adītu jaciņu ar bizbizmārītēm un sēnītēm. Atceros, kā tētis mani baroja ar šķidro šokolādi. Tas bija brīnums! Un to, ka tētis nopirka magnetofonu, kad tie tikko parādījās, un mēs ar viņu ierakstījām, kā vecmāmiņa un vectētiņš strīdas, un pēc tam viņiem atskaņojām. Manā bērnībā bija ļoti daudz smieklu.
Tad no tēva tev ir mākslinieces gēni?
Jā! No mazām dienām gāju viņam līdzi uz pašdarbības mēģinājumiem. Tikko atlupu no zemes, tā dancoju deju kolektīvā, un tētis sēdēja pie klavierēm un mūs pavadīja. Tētis man palīdzēja sagatavoties arī iestājpārbaudījumiem Konservatorijas teātra fakultātē. Vienīgais, man ļoti žēl, ka viņa muzikālā apdāvinātība gan man nav tikusi. Četrus gadus nomācījos mūzikas skolā, bet aizgāju, jo nespēju uzrakstīt solfedžo diktātus. Nedzirdēju.
Ko vecāki teica par tavu lēmumu kļūt par aktrisi?
Viņi ļoti mani atbalstīja. Viņi redzēja visu manu aktiergaitu sākumu. Redzēja, kā es, pavisam jauniņa, tikko sākusi strādāt teātrī, izrādē “Pirms saules rieta” biju partnere pašam Pēterim Lūcim. Vecāki vienmēr man stāvēja tuvu klāt.
Tētis nenodzīvoja līdz neatkarībai. Bet es atceros, kā mēs Atmodas laikā ar mammu, manu vīru un meitu gājām skatīties, kā Ūdenstornī 18.novembrī uzvelk sarkanbaltsarkano karogu. Tas, ka man piešķirs “Gada valmierietes” vārdu tieši šajā datumā, maniem vecākiem būtu ļoti daudz nozīmējis.
