Svētdien, 13. janvārī, norisinājās Kocēnu novada ziemas pārgājiens “Septiņu kungu robežu meklējot”, kas sākās lauku mājā “Silkalni” un veda pa Vaidavas pagasta meža takām un ceļiem, sasniedzot Septiņu kungu robežakmeni. Pārgājiena laikā gājējiem bija iespēja dzirdēt vēsturiskus stāstus un baudīt saimnieces Zeltītes Kavieres zāļu tējas un zupu.
13.janvāra rītā, Kocēnu novada lauku mājā “Silkalni” pulcējās gan vietējie iedzīvotāji, gan ciemiņi no dažādam Latvijas vietām kā, piemēram, Mārupe, Rīga, Ogre, Smiltene, Alūksne, Ainaži un citurienes. Kopskaitā tie bija 90 dalībnieki, kuri gatavojās Kocēnu novada ziemas pārgājienam “Septiņu kungu robežu meklējot”. Gan pārgājiena organizators – Kocēnu novada projektu un tūrisma speciālists, gan paši dalībnieki bija pārsteigti par lielo dalībnieku skaitu. Pirms pārgājiena sākuma dalībniekiem bija iespēja sildīties ar ārstniecisko augu tēju un “zapts” maizēm, ko bija sagatavojusi lauku mājas “Silkalni” saimniece Zeltīte Kaviere. Pēc pārgājiena vadītāja uzrunas un nelielas rīta rosmes, pārgājiens varēja sākties un jau pēc pirmajiem diviem kilometriem sasniedza dabas pieminekli – Podzēnu aleju, kas stādīta pārsvarā no lapeglēm un ved uz Podzēnu muižu.
Pārgājiens veda pāri pļavām, cauri Latvijas Valsts mežiem, kuri bija piesniguši balti un apsarmojuši, līdz ar to, pārgājiena dalībnieki bija ļoti sajūsmināti un nebija gaidījuši tik sniegotus skatus. Pa meža ceļiem sasniedzām “Septiņu kungu robežu”, kur mūsdienās skaidri redzami satiekas septiņas mežu stigas un pa vidu tām ir kupica ar robežakmeni. Robežakmenī iekalts uzraksts “A 1653” un krusts. Pārgājiena vadītājs šeit stāstīja leģendu, kā Burtnieka ezers šajā vietā kādreiz atradies, bet ņemot vērā, ka tam šeit bijis par šauru un vienai kājai nav bijis vietas, tad tas pārcēlies uz pašreizējo vietu un nogremdējis kādu pili. Tika arī noskaidrots, ka konkrēti šis akmens varētu būt iezīmējis kādreizējo Lenču muižas robežu, jo kopumā ir atrasti vel 10, šādi paši akmeņi. Dalībniekiem bija iespēja nostāties kādā no šī brīža stigām – robežām un tikt iemūžinātam fotogrāfijā.
Pēc pusdienu pauzes, kura notika Septiņu kungu robežas tuvumā, pārgājiena dalībnieki šķērsoja “Mirkšķa” purva ezeriņu, devās pa Teterkalna – Mucenieku purvu un nonāca pie Ziedenes upes, kuru, protams, arī nācās šķērsot, lai pārgājiens varētu mest loku un doties jau atkal “Silkalnu” virzienā.
Dalībnieki vēl pirms nonākšanas noslēguma punktā šķērsoja pāris pļavas, meža izcirtumu un sniegotus ceļus, kā arī pa ceļam satika jaunu draugu – suni, kurš nolēma doties kopā ar pārgājiena dalībniekiem uz “Silkalniem”, jo padzirdēja, ka tur būs zupa. Taču suns līdz zupai nenonāca, jo pirms nogriešanās uz “Silkalniem” tika ar auto nogādāts atpakaļ pie saimniekiem. Taču dalībnieki gan sasniedza saimniecību un mielojās ar gardu ārstniecības augu zupu, kuru bija sagatavojusi saimniece. Zeltīte Kaviere bija arī sagatavojusi dažādas nominācijas kā vecākais un jaunākais dalībnieks, kuplākā ģimene, vistālāk braukušais dalībnieks un citas.
Kopā pārgājiena dalībnieki nogāja 19,5 kilometrus, aptuveni piecās stundās. Kā pārgājiena vadītājs noskaidroja no dalībniekiem, tad maršruts esot bijis ļoti interesants un galvenais, ka ir bijis stāsts, kas papildina šo zīmīgo gājienu.
Pārgājiena rīkotāji pateicas saimniecei Zeltītei Kavierei par sadarbību, kā arī novadpētniekam Valteram Grīviņam par vēsturiskās informācijas sniegšanu.
