Lasīšanas laiks: 3 min
No Latvijas iedzīvotāju vecākās paaudzes ik pa brīdim dzirdu žēlīgu gaušanos par tagadni un nostalģiskas atmiņas par padomju laiku. Var jau būt, ka jaunībā vienkārši koki ir lielāki un zāle zaļāka. Var jau būt, ka uz vecumu cilvēks atkal ir bērna prātā. Iespējams, ka pašu vaina vien ir, ka dzīves seriāls nav uzņemts pēc tā labākā scenārija. Varbūt. Kas gan labs varēja būt okupantu režīmā, totalitārā valstī aiz dzelzs mūra? Ko varēja dot mistiska sociālisma iekārta, kura nespēja piepildīt veikalu plauktus un pabarot strādīgo darbaļaužu armiju? Kas labs varēja būt kolektīvajā bezatbildībā, padomju propagandas apstarotos prātos un komunisma cēlāju divkosībā? Nekas. Nekas?
Sociālisms kā sistēma nav utopija. Valsts un kooperatīvā īpašuma dominance, kopienas kolektīva pārvaldīšana, sociālās nevienlīdzības mazināšana un sociālo garantiju nostiprināšana, vispārējas tiesības uz darbu un mājokli – tās nebūt nav nerealizējamas idejas. Ne velti Skandināvijas labklājības valstu politiski saimniecisko modeli nereti dēvē par sociālismu.
Acīm redzot sociālisms ir sociāli atbildīga valsts politika, kura orientēta uz pilsoņu pamattiesību garantēšanu. Nevienam Latvijā šobrīd nav garantēta bezmaksas medicīniskā aprūpe un izglītība, darbs, miteklis vai arodbiedrību apmaksāta ceļazīme uz kūrorta luksusa numuriem.
Atmiņā nāk padomju laiku anekdotes. “Lepojas PSRS pilsonis ar minimālu dzīvokļa maksu, un Kanādas pilsonis piekrīt, jā, arī pie mums putnu būrīši maksā lēti!”, vai “Ierauga ārzemju pilsonis, kā padomju pilsoņi kaujas par importa preču pievedumu un vaicā, kas notiek? Viss vienkārši – pārdošanā izmeta importu! Jā, pie mums kaut ko tādu arī met ārā!” Smieklīgi? Ne pārāk! Cilvēki, kuri vairākas stundas nav stāvējuši rindā pēc tualetes papīra, nezina deficīta formulu. Kā var nebūt visa tā, kas ir mūsu kapitālisma ikdiena? Kaudze ar biksīšu ieliktņiem, sejas mīkstinošiem krēmiem, atkaļķošanas līdzekļiem un ar fiksajiem kredītiem nav labklājības rādītājs. Brīvi pieejams, piedodiet, nopērkams hamburgers ir tikai izvēles brīvības rādītājs, kapitālisma iespēju apliecinātājs un “fastfūdu” paaudzes simbols. Tiem, kas piecus gadus gaida rindā uz plānveida operāciju, atdod par dzīvokli pusi no pensijas vai stāv rindā zupas virtuvē, par to visu ir nospļauties. Gribas kaut nedaudz pārliecības par rītdienu, gribas ticēt, ka ar pensiju varēs pavilkt zāles un pārtiku, ka vecajam “golfiņam” vēl gadu nenosprāgs motors.
Vai pēdējo divdesmit gadu laikā esam kļuvuši bagātāki, veselāki un laimīgāki? Pavaicājiet tiem, kuri gluži kā kolhozā liec muguras svešu zemju gurķu dobēs. Pavaicājiet tiem, kuri sēž lielveikalu kasēs vai gaterī zāģē taras dēļus. Politisko brīvību uz maizes neuzsmērēsi! Patriotisms un cieņa pret savu valsti sirgst ar mazasinību un trūkums nokauj mīlestību. Brīvība ir kā pamucis suns, kad izsalcis, atkal lūdzas pie saimnieka ķēdes.
Vai varēja būt citādi? Varēja būt sliktāk un varēja būt labāk. Varēja būt karš kā Dienvidslāvijā. Varēja būt labklājīgāk, nu vismaz kā Igaunijā. Ir tā kā ir. Esam divkopienu valsts ar divu smagu ekonomisko krīžu rētām, lielāko sociālo nevienlīdzību un zemāko tautas uzticības līmeni valdībai. Esam valsts ar milzīgu emigrantu plūsmu, novecojošu nāciju un zemu dzimstību. Esam valsts bez rūpniecības un normāliem ceļiem. Sociālās sfēras ieguvumi pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir tuvu nullei.
Paši vainīgi? Un kurš tad cits? Esam bijuši pārāk dumji, iecietīgi, slikti organizēti, mantkārīgi, slinki un neuzņēmīgi. Par daudz zagām, par daudz shēmojām, par daudz haltūrējām, par daudz klusējām lupatiņā. Mežonīgajā kapitālismā valda džungļu likumi – vājākais mirst. Dabiskā atlase attīra nāciju tik ilgi, kamēr vairs nav neviena. Kamēr ir aitas, būs cirpēji. Aitu paliek arvien mazāk.
