Lasīšanas laiks: 4 min
Latvijas Dabas fonds par Gada dzīvotni pasludinājis lauku sētu. Izvēle nu nekādi nav saistīta ar pašvaldību vēlēšanām, populismu vai Eiropas Savienības nostādnēm. Vienkārši lauciniekiem jāveic sava misija dabas daudzveidības un latviskā, sadzīviskā un kultūras mantojuma saglabāšanai.
Lauku sētai esot visas iespējas uzturēt bioloģisko vidi, dot pajumti putniem un zvēriem, kopt ainavu un nepieļaut zemes noplicināšanos. Tā ir.
Tieši lauki, lauku mājas, pagalmi un dārzi veido specifisko un īpašo Latvijas ainavu. Globalizācijas skartās pilsētas ar grūtībām sargā savu seju, kuras vaibstus arvien biežāk standartizē lielveikalu utilitārā arhitektūra, lielformāta reklāmas, bezpersoniskas dzīvojamās mājas un eiroremonti.
Turpretim lauki vēl spēj ienest dažādību kultūrvidē, saglabāt saimniekošanas tradīciju elementus un uzturēt taustāmas vēstures liecības. Lauki ir vienīgā vieta, kur vārdam ‘’dabīgs’’ ir reāls pamats.
Nevar teikt, ka Latvijā lauku iedzīvotāji baudītu nedalītu sabiedrības atbalstu, apbrīnu un cieņu.
Visdrīzāk lauciniekus ar vieglu ironijas piedevu uzskata par ‘’lauķiem’’, ‘’pāķiem’’ vai melnstrādniekiem. Lauksaimnieka darbam ir zems prestižs – tie, kas strādā ‘’melnu muti’’ un ‘’vaiga sviedros’’, acīm redzot to dara savas aprobežotības dēļ. Gaišās galvas sēd bankās, pulē nagus ierēdņu krēslos vai stūrē fūres pa Eiropas ceļiem.
Zemes melnumi aiz nagiem, sastrādātas rokas un vēja aprautas lūpas nu nekādi neiederas sterilajā pilsētvidē. Gumijas zābaki, daudz pieredzējusi vējjaka vai padiluši darba cimdi arī nav nekāds laucinieku trumpis. Mūžīgi aizņemtajam lauku mājas saimniekam darbs dzen darbu un skatīties Eirovīziju dažkārt nav ne laika, ne spēka, ne vēlēšanās. Kamēr pilsētnieki glāsta savus ‘’gadžetus’’, laiski ‘’ķemmē’’ tirdzniecības centrus vai svīst trenažieru zālē, lauķis rok, zāģē, būvē un remontē. Nekad pāķis nevar pateikt, ka visi darbi padarīti. Pāķim nav atšķirības starp darba dienu un brīvdienu, jo visas dienas jāraujas divās maiņās. Var jau arī neskriet, nerakt un nestādīt. Var nebūvēt, necirst un nezāģēt. Var peldēt pa straumi, gaidīt sociālā spilventiņa labumus un gadījuma rakstura haltūras. Tikai tie jau vairs nav saimnieki. Tie ir kalpi.
Pirms gadiem desmit bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis mani pārsteidza ar domu, ka laukos drīz dzīvos tikai bagāti cilvēki. Iesmējos. Roberts tomēr izrādījās vieds vīrs. Lauku ainavas baudīšana ikdienā kļūst arvien dārgāka.
Māja pati par sevi jau ir nebeidzamu tēriņu avots. Te jumts jāpalabo, te durvju atslēga jānomaina, te elektrība niķojas vai krāsns nevelk. Bezmaksas ūdens un kanalizācija, lēta malka un kartupeļi ir tikai ilūzija. Aka jātīra, sūdu bedre jāizved, malka jāsazāģē, jāatved, jāsaskalda un jāsakrāmē, bet kartupelis prasa sastrādātu zemi, mēslojumu un kopšanu. Kur tikai nepagriezies, tur jāmaksā. Neviens meistars uz pāķiem neskries bez ceļa naudas, ja vispār gribēs braukt pa grambām un putekļiem. Cik naudas jāpatērē Rīgas dakteriem, braucieniem uz pilsētu, bērnu vadāšanai uz pulciņiem vai teātra apmeklējumam? Dzīve laukos nu nemaz nav lētāka kā pilsētā, tikai mainās izdevumu posteņi. Vienīgā atšķirība, ka saimnieks nekad nemirs badu. Tik daudz ko mutē bāzt, izaudzēt var vienmēr.
Gada dzīvotne vēl velk bioloģiskās un ainaviskās daudzveidības vezumu, bet cik ilgi? Daļa pāķu jau sen lepojas ar rīdzinieka karti, ‘’hruščovkas’’ dzīvokļa atslēgām vai tikko pirktu biļeti uz Dublinu. Lauku mājas tiek atstātas garnadžu sirotājiem, meža baložiem un nātrēm pie pakša. Durvis aiznes pirmās, tad izjauc plītis un izņem logus. Tā paiet bijusī godība. Ne katram pa zobam sūrais lauku dzīves mežābols.
Pragmatiska pieeja, laika un naudas trūkums cērt savus robus lauku sētas ainavā. Plastmasas logi, ‘’rannilas’’ jumti, saliekama siltumnīca un ķīniešu lampiņas pagalmā atvieglo dzīvu. Nu un, ka zūd savdabīgums, toties lēti un vienkārši. Plastmasas krēsli, lielveikala grils, ģipša rūķītis un tūju dzīvžogs jau nevienam netraucē.
Jūs gribat, lai es nodrošinu bioloģisko daudzveidību? Gribat, lai veidoju ainavu? Gribat putnu būrīšus, ežiem guļas vietas, kukaiņiem paradīzi komposta kaudzē un koku dobumus pūcēm? Gribat izpļautas ceļmalas, izcirstas grāvmalas, sakoptus laukus un iekoptus dārzus? Gribat, lai maksāju zemes nodokli, nodarbinu kaimiņu ar darba līgumu un laikus samaksāju par elektrību? Gribat ciemakukulī maisu ar kartupeļiem, speķa šķēli un zaptes burku? Gribat lubiņu jumtus, atjaunotas klētiņas un vindu uz akas? Zinu, ka gribat. Man tikai divas rokas, viena dzīve, sāpoša mugura un smieklīga pensija. Nebāziet man acīs hektārmaksājumus, svaigu gaisu un lakstīgalu treļļus. Cik varēšu, tik padarīšu. Nevērtējiet bargi, ja ko neiespēšu. Man Gada dzīvotne ir mūža garumā. Bet tagad piedodiet, jāiet sūdu dakšām kāts mainīt.
Paldies autoram! Ārkārtīgi precīzi!