Lasīšanas laiks: 3 min
“Katram cilvēkam bez dzimtās zemes ir vēl kāda, kas ir sirdij tuva un gribas arvien tajā atgriezties. Man tā ir Horvātija”, tā Ceļotāju stāstu vakarā atzina Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja un pieredzējusi gide Rita Viļumsone.
Viņa uz Horvātiju ceļo jau 14. gadu. Balkānu reģions viņu piesaista ar savu dabīgo skaistumu – maz jūtama cilvēku iejaukšanās, visi dabas skati ir veidojušies dabīgi. “Es negribētu tur [Horvātijā] dzīvot, bet, kad pārbraucu šīs valsts robežu, jūtos kā mājās,” stāstīja R.Viļumsone.
Zeme, daba, atmosfēra un temperatūra Horvātija ir ļoti līdzīga Latvijai, tāpēc latviešu tūristiem neesot grūti šai zemei pielāgoties. Desmit gadus Horvātija ir pasaules apmeklētāko valstu pieciniekā, norādīja R.Viļumsone. Horvātijas jūras piekraste ir viena no tīrākajām, tajā ir ļoti dzidrs ūdens.
Savā stāstā par Horvātiju R.Viļumsone īpaši izcēla Plitvices ezeru nacionālo parku (Nacionalni park Plitvička jezera), Krkas upes unikālo kaskādi, kā arī krāšņo Splitas pilsētu.
Plitvices ezeru nacionālais parks. / Foto: Dennis Jarvis, http://ej.uz/3d86
Splitas pilsēta. / Foto: Flickr.com, http://ej.uz/uq5q
Horvātijā tāpat kā Latvijā cilvēki pēc dabas ļoti atšķiras katrā novadā, arī dialekti ir ļoti dažādi. Horvātijā ir pieci novadi. Viens no tiem – Dalmācija – savu daudzo piekrastes saliņu dēļ bijis pirmavots dalmāciešu suņa sugas nosaukumam, norādīja R.Viļumsone. Kopumā Horvātijai ir 1195 lielākas un mazākas salas.
Tāpat R.Viļumsone atzīmēja, ka
horvāti nekad nesajauks latviešus ar lietuviešiem. Tas tādēļ, ka lietuvieši bija pirmie, kas atzina Horvātijas neatkarību. Tāpat horvāti zina, kā tas ir – būt visiem vienā valstī un cīnīties par neatkarību, atzīšanu un atpazīstamību.
Horvāti ļoti lepojas ar savu vēsturi. To visu viņi ir uzlikuši uz savas naudas, stāstīja R.Viļumsone.
Viņa norādīja, ka viens no desmit pasaulē bīstamākajiem ceļiem ir Horvātijā – tas ir 1200 kilometrus garš piekrastes ceļš. Tas ir bīstams ne vien tūristu dēļ, kuri pēkšņi bremzē un piestāj ceļa malā, lai iemūžinātu gleznainos skatus, bet arī ceļa slīpuma dēļ.
Horvātijas piekrastes novadi ir ļoti akmeņaini, tāpēc dārzeņi un citi zaļumi šajā vietā ir ekstra – tie pieejami tikai dārgās vietās. Savukārt ar saldumiem un kūkām horvāti lepoties nevar, tie nav lielā cieņā.
Uz Horvātiju ieteicams braukt pavasarī vai rudenī. Vasarā šajā valstī tūristu ir ļoti daudz un, lai tiktu pie kāda tūrisma objekta, rindā var nākties stāvēt pat stundu.
