Lasīšanas laiks: 7 min
Viņa gaisma ir kā ūdens mirdzums, kas atklājas kustībā un īstos leņķos. Viņa gaisma viļņojas, atspoguļojas un izkliedējas neizskaitāmi, lai būtu īstajā vietā un brīdī.
Par neatsveramu ieguldījumu ne tikai airēšanas slaloma sporta attīstībā, bet arī Valmieras pilsētvidē, attīstot un uzturot airēšanas slaloma trasi “Krāces”, kas ir unikāls objekts Latvijā – veidots ar nesavtīgu darbu, neatlaidību un sabiedrības atbalstu, par krastmalas un promenādes sakārtošanu, kas kļuvusi par iecienītu pastaigu vietu un vienu no Valmieras vizītkartēm, par spēju iesaistīt kopienu vairākās paaudzēs, kopīgiem spēkiem uzlabojot pilsētas daļu, par ieguldījumu jaunās airēšanas paaudzes attīstībā, trenējot airēšanas slaloma sportistus, tostarp bijušos un pašreizējos Latvijas un Latvijas jaunatnes čempionus, par darbu, Valmierai spējot airēšanas slalomā uzņemt Latvijas čempionātus un starptautiskus turnīrus, apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” 2025. gada 16. novembrī saņēma airēšanas slaloma treneris Līgonis Bečers.
“Uzaugu tepat Pārgaujā, tuvu Gaujas krastam. Puika būdams, pieredzēju pirmās airēšanas slaloma sacensības Kazu krācēs 1971. gada jūlijā. Sacensību vajadzībām bija izgatavotas vārtu stangas, ieradās airētāji no visas Latvijas. Toreiz gan trases krastos auga krūmu audzes, Kazu krāces nebija pietiekami labi pārskatāmas, bet tas netraucēja vietējiem Krāču kakta puikām, tostarp man, ierasties un ar atvērtām mutēm vērot sacensības. Bijām stipri pārsteigti, ka jau nākamajā dienā nekas neliecināja, ka šeit bijušas sacensības. Ar neapmierinātiem sejas vaibstiem klīdām gar krācēm, bet ilgi nebija jāgaida. Pēc dažām dienām jauna sieviete, iesēdusies valmierieša Viestura Priedīša kajakā ar skaistu uzrakstu sānos “Džefersons”, trenējās Kazu krācēs. Lejā pa krācēm viņa nobrauca slaidi un eleganti, bet uzbraukt augšā pa ļoti seklo straumi, kurā nebija atstraumju, Ritai Tomsonei nemaz nebija viegli. Mēs ar savām zobgalībām uzmundrinājām censoni: “Piepūt vaigus! Velc stiprāk!” Bet Rita Tomsone nemaz nelikās aizvainota un jautāja: “Puiši, vai negribat paši pamēģināt?” Tajā dienā pirmo reizi izmēģināju slaloma kajaku. Laiva tā iepatikās, ka tūlīt tika norunāts nākamais treniņš (izrādījās, ka viņa ir trenere). Augusta beigās no treniņu nometnes atgriezās Māris Valtenbergs un Rita varēja doties atpakaļ uz Rīgu. Tā Valmierā Māra vadībā darbu sāka pirmā jauniešu mācību treniņu grupa, kurā biju arī es. Kad tā paša gada 15. septembrī Strenču krācēs norisinājās republikas airēšanas slaloma sacensības, notika pārsteigums – K-1 laivu klasē jauniešiem negaidīti 2. vietu (aiz visas sezonas līdera Andra Stavro) izcīnīja līdz šim nepazīstamais valmierietis Līgonis Bečers. Pēc trīs nedēļām Lojas upē jau biju pirmais, bet mans draugs (arī Krāču kakta puika) Andrejs Rencis – trešais. Latvijas airēšanas slalomā ar strauju joni bija ienākuši jauni valmierieši. Māris Valtenbergs pie Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas nodibināja jauno airētāju sagatavošanas grupiņu, bet Kazu krācēs uz pašdarinātiem stabiem tika iekārti daži sezonāli vārti treniņu vajadzībām,” stāsta Līgonis Bečers.
Progress bija straujš. Jau nākamajā gadā Līgonis Bečers ieguva vietu Latvijas airēšanas slalomistu galvgalī, taču pēc pāris gadiem tika iegūta nopietna trauma – pleca locītavas mežģījums. Līgonis gan, vēl mācoties vidusskolā, turpināja trenēties, taču, treniņa gaitas turpinot augstskolā, trauma atkārtojās. “Bija operācija, pēc kuras man lika sportot mierīgāk. Slalomam krāčainās upēs paņēmu pārtraukumu četru gadu garumā. Airēt gan turpināju gluda (bez krāču) ūdens smailē, esot toreizējā Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), kur studēju, izlasē. Pēc absolvēšanas mani iesauca armijā jau kā virsnieku. Dienesta laikā piedzīvoju interesantu gadījumu. Nejauši redzēju, kā daži jaunieši mēģina straujā upē izbraukt sarežģītu straumes variantu. Piegāju pie viņiem savā virsnieka formastērpā, mēģināju padalīties pieredzē un pamācīt. Viņu atbilde, ka šīs krāces nebūšot virsniekam pa spēkam, manī radīja spītu, vēlmi pierādīt pretējo. Pierunāju tomēr, lai iedod laivu. Viss beidzās ar to, ka mani paaicināja par kluba treneri, pēc gada jau kļuvām par apgabala čempioniem.”
Atgriežoties Valmierā, Līgonis Bečers kopā ar savu kādreizējo treneri Māri Valtenbergu izveidoja jauno airēšanas slalomistu grupu. Radās nepieciešamība būvēt laivu bāzi, kam ierādīja vietu tieši blakus Kazu krācēm. Sākās trases labiekārtošana. “Lai izveidotu tādu trasi, kādu to šodien pazīstam, un radītu promenādi, pagāja 40 gadi. Jāsaka godīgi, ka darbs bija ļoti grūts, reizēm trūka atbalsta, pat teiktu – kā pret straumi, taču ir tiešām liels gandarījums par to, ko izdevies paveikt. Mūsu trase ir labākā mācību trase Baltijas valstīs, augšgalā arī Eiropas jauniešu mācību trašu apritē. Mēs nepretendējam uzņemt Valmierā Eiropas čempionātu nepietiekamā straumes ātruma dēļ, bet jauniešu treniņu apstākļi mūsu trasē ir patiesi labi. Cilvēki redz mauriņu, redz pārbīdāmus vārtus, bet nevar pat iedomāties, kas bijis jādara trases izveidošanā. Trenējot bērnus, man ir svarīgi, ka trase ir droša, jo esmu redzējis, ko nozīmē, ka bērns apgāžas aukstā ūdenī un izmisīgi cīnās, lai tiktu ārā no ūdens nesakārtotu krastu dēļ. Trasē nedrīkst būt dziļas bedres, kur veidojas bīstami atvari. Mūsu trasē gultne ir līdzena. Četrus un pat piecus metrus dziļās bedres, konsultējoties ar hidroinženieriem, esam aizbēruši ar akmeņiem. Desmitiem tonnu laukakmeņu ir izbērts, citādi upe skalotu jaunas bedres. Zem katra lielā laukakmeņa iekārtoju vismaz 20 tonnu smagu akmeņu krāvumu jeb pamata pēdu, kā es saku – spilvenu. Upē, kurai ir grants–smilšu gultne, neviens akmens nespēj gulēt savā vietā ilgstoši, ja tam apakšā nav spilvena. Lielāko daļu akmeņu novietojām krastos. Trases malā esošo betonēto straumvirzes dambju uzdevums ir pasargāt upes krastus no erozijas. Krasts ir ietērpts mauriņā, Eiropas slaloma trasēm tas nebija raksturīgi, jo tur krastos ir akmeņi un betons. Vārtu pārbīdes sistēma mums izveidota tā, ka no krasta to var regulēt viens cilvēks. Eiropā tas toreiz bija kas jauns, jo tur tai laikā kanālos vārtus regulēja divi cilvēki, katrs savā kanāla krastā.”
Krācīšu apkārtne ir kļuvusi par populāru pastaigu vietu, un interesants ir stāsts, kā līdz ar trases attīstību veidota arī promenāde. “Laikā, kad nodibinājām airēšanas pulciņu, abos krastos bija biezi krūmi. Ja bērns apgāzās, bija grūti tikt līdz krastam, ņemot vērā, ka upe, it sevišķi pavasaros, bija ļoti plata. Turklāt abos krastos brikšņus bija iecienījuši malu zvejnieki. Konsultējoties ar meliorācijas un ceļu būves ekspertiem, sākām veidot taciņas. Pāri upei iekārām arī pirmos pagaidu vārtus. Nepagāja ilgs laiks, līdz tie tika nogāzti. Atjaunojām, bet atkal tas pats. Malu zvejniekiem mūsu ierašanās krācēs nepatika. Tad radās ideja par parka izveidi, lai no Valterkalniņa līdz Vanšu tiltam gar upes malu var aiziet pa taciņu un krāces padarītu publiskas. Sākām tīrīt, veidot grants celiņus, vest melnzemi, veidot mauriņu, labiekārtot krastus, dažus krūmus izzāģēt, citus pārveidot par kokiem. Veidojās parks, cilvēki sāka šo vietu iekļaut pastaigu maršrutos. Malu zvejniekiem vairs nebija vietas, kur paslēpties, un krastos palika tikai godīgi makšķernieki. Parka labiekārtošana turpinās vēl joprojām, notiek talkas, darbos iesaistām arī skolēnu vasaras nodarbinātības programmas pārstāvjus. Kopā ar skolēniem ne tikai strādāju, bet stāstu viņiem par vides aizsardzību, Valmieras vēsturi, man ir sagatavotas mīklas par šīm tēmām, lai interesantāk apgūt ko jaunu. Pieļauju, ka daudzi nezina, ka koki nemaz nav vēlami pārlieku tuvu upei palienes applūstošajā zonā. Piemēram, ozols, kas ieaudzēts pārlieku tuvu upei, rudenī iemet ūdenī līdz 600 kilogramiem lapu. Lapas ūdenī trūd ilgi, patērējot skābekli, kas tā pietrūkst zivīm. Līdzīgi upei kaitē citi platlapji, kas, ieaugušies palienē, traucē palu straumes plūsmu, krājot ap stumbru upes saneses.”
Lai gan vaļaspriekiem laiks pietrūkst, Līgonis stāsta, ka grāmatu lasīšanai diendienā laiku atrod. Kādreiz dziedāts arī korī, bet koncertu grafiks pārklājies ar treniņu un sacensību laikiem. Taču iedvesmu viņš gūst, darot sirdsdarbu. “Spēku darīt man dod līdzcilvēku attieksme un labie vārdi. Kad strādāju promenādē, diezgan daudzi apstājas un ar labu vārdu uzmundrina. Gribu par to pateikt lielu paldies. Bija spēki, kas centās pilnībā apturēt labiekārtošanas darbus krācīšu areālā un rakstīja sūdzības, bet citi mani aizstāvēja un palīdzēja. Ilgajos gados ne mazums Valmieras uzņēmumu vadītāji man palīdzējuši ar tehniku vai materiāliem. Man tas daudz nozīmē, ka cilvēkiem rūp mūsu Valmiera un tās attīstība, man pašam šāds atbalsts kļūst par dzinuli turpināt aizsākto darbu.”
