Lasīšanas laiks: 7 min
Svētdien, 9.novembrī, Valmieras kinoteātra zālē plkst. 15.00 brīvu vietu nebija. Iespējams, visas biļetes bija izpirktas arī uz nākošo seansu, un tā noteikti ir filma, uz kuru valmierieši nāks arī šonedēļ un vēlāk. Filmas galvenās lomas atveidotājai Agnesei Budovskai bija liels prieks par tik lielu skatītāju atbalstu un klātbūtni. Tāpat viņa priecājās, kad zālē atsaucās kāds no 3500 brīvprātīgajiem, kas piedalījās filmā.
Pirms skatītāju jautājumiem Agnese pati dalījās atmiņās par filmēšanos:
Pie filmas sāku strādāt 2023.gada aprīlī, kad biju septītajā mēnesī ar savu otro bērniņu un +20 kg svaru. Pusotru mēnesi pēc dēliņa dzimšanas sāku privātus treniņus pie basketbola trenera Kristapa Saulīša. Treniņi ilga gandrīz deviņus mēnešus. Ar basketbolu pirms tam nebiju pazīstama, tika uzsākts darbs pilnībā no nulles. Filmā neviens no bērniņiem nav manējais. Kamēr es filmējos, ar manu dēliņu ratiņos staigāja mamma. Man bija vesela atbalsta komanda, lai es varētu iesaistīties šajā procesā.
Operators Valdis Celmiņš visas spēles filmēja iekšā laukumā, skrēja mums līdzi ar apmēram 23 kilogramus smagu kameru! Visas kombinācijas ņemtas no 50.gadu īstajām spēlēm.
Kāpēc filmas nosaukumā ir vārds “tīklā”?
Tas ir epitets. Ar to mēs saprotam režīmu, kādā cilvēki dzīvoja tajā laikā. Tāda sasaistīta brīvība vai brīvība, no kuras nevar izsprukt. Ir informācija, kā cilvēki dzīvo “ārā”, kāda dzīve varētu būt… Protams, nosaukums saistīts arī ar basketbola tīklu vai iespēju caur tīklu nokļūt uz ārzemēm. Tajā pašā laikā tīkls ir un paliek tīkls. Tas ir tāpat kā zvejniecībā – ja zivs ir iekļuvusi tīklā, tad no tā vairs ārā tikt nevar.
Kā jums bija iejusties 70 gadus senā pagātnē?
Man ir gandrīz tāda kā 20.gadsimta augstskola no filmas uz filmu. Ir bijusi iespēja iejusties Naigas lomā filmā “Pilsēta pie upes”, kur notikumi risinās pēc Pirmā pasaules kara, arī seriālā “Sarkanais mežs” ir līdzīgs laiks, tikai cita vieta. Līdz ar to vēsturiskais laiks man nebija sarežģītākā lieta, lielāks izaicinājums bija sportiskā puse – basketbols. Par to es neko nezināju. Arī ar Dzidras vārdu iepazinos tikai filmas sakarā. Dzintars (režisors Dzintars Dreibergs) ir pieņēmis brīnišķīgu lēmumu, izvēloties Dzidru Karamiševu kā galveno šī stāsta varoni, un jūs noteikti piekritīsiet, ka stāsts ir iespaidīgs.
Vai tā pati partnerība, kas “Sarkanajā mežā”, bija apzināti, ar nolūku?
Nē, tā bija sakritība! Režisors to aptvēra tikai pēc filmēšanas. Jēkabs Reinis spēlēja arī Dzintara iepriekšējā filmā “Dvēseļu putenis”, un režisors saprata, ka ar viņu ir patīkami strādāt, bet nesasēja kopā informāciju, ka esam spēlējuši kopā seriālā.
Filma tapusi apmēram 45 dienās, filmēšanas diena ilgst 12 stundas ar vienas stundas pauzi. Savukārt režisoram filma tapa sešus gadus – sākot no scenārija uzrakstīšanas līdz šim brīdim, kad skatītāji to var redzēt uz ekrāniem. Paralēli šim lielajam notikumam viņš jau domā un rada savu nākamo filmu, kas arī būs filma par vēsturi, par leģionāriem, kas arī ir tāda diezgan noklusēta mūsu vēstures daļa.
Vai jums būs loma arī jaunajā filmā?
Nē, nebūs gan. Esmu pateicīga un priecīga par mūsu sadarbību, bet tur es varētu pamēģināt vienīgi ar mākslīgo bārdu – tas ir vienīgais veids, kā mani iedabūt šajā filmā, bet tas laikam īsti vairs nebūs režisora rokraksts. Filma būs visai reālistiska.
Runājot par Dzintaru Dreibergu, mēs visi varētu no viņa daudz ko mācīties. Pirmkārt, ticību saviem spēkiem un idejām, kā arī iekšējo dzinējspēku neapstāties pie pirmajām aizslēgtajām durvīm, bet turpināt meklēt citus ceļus, lai realizētu savas idejas, savus sapņus un mērķus.
Filma ir brīnišķīgs veids, kā runāt par vēsturi, bet filma ir tikai aisberga redzamā daļa. Brīnišķīga papildus lieta, ko režisors dara, ir mārketinga kampaņas. Ir pasākumi, kuri daudz vairāk pastāsta par filmas komandu, par cilvēkiem, kas atveidoti filmā. Piemēram, Skaidrīte Smildziņa-Budovska ir uzņemta FIBA Slavas zālē, un tas ir noticis pagājušā gada laikā, aktualizējot šo filmu. Tāpat saistībā ar šo filmu mums notika Sandras Silas kostīmu modes skate. Bet Sandrai Silai ir daudz citu vēsturisku filmu, populārākā varētu būt “Rūdolfa mantojums”. Viņa ir cienījamā vecumā, viņas pieredze un darbs ir ļoti apjomīgs, un šajā skatē varēja redzēt, cik daudz viņa ir izdarījusi.
Komandas sporta tērpi ir identiski tam laikam?
Jā. Tērpi tika radīti pēc iespējas līdzīgāki tiem laikiem. Tie nebija ērti. Un kedas! Treniņu nolūkos es nopirku īstos basketbolistu apavus, kādi ir profesionāļiem – tas ir nesalīdzināmi ar gadiem, kam meitenes gāja cauri tajos laikos! Tagad tas ir komforts, ar kādiem apaviem trenējas basketbolisti un sportisti arī citos sporta veidos, to pašu var teikt arī par basketbolistu tērpu attīstību. Sievišķīgās krekliņu krādziņas, šorti – tas viss ņemts no fotogrāfijām, no paraugiem, kurus vēl ir iespējams sameklēt. Arī garie, melnie treniņtērpi ir uz mašīnām adīti, lai ir tā autentiskā sajūta.
Par kedām runājot, es mazliet šmaucos. Lai saudzētu savas pēdas, zem tā laika zeķēm vilku mūsdienu profesionālās basketbolistu zeķes, lai kaut mazliet amortizētu sitienus pret dēļu grīdu.
Kādas jums pašai bija sajūtas, kad pirmo reizi skatījāties filmu?
Uz sevi ir grūti skatīties, tas nav nekāds pārsteigums. Man tika dota iespēja noskatīties filmu reizē ar medijiem, tas būtu gandrīz trīs nedēļas agrāk par pirmizrādi, bet es nospriedu, ka filma piedzimst brīdī, kad to redz skatītāji, un nebūtu godīgi to redzēt pirms visiem citiem. Es izvēlējos skatīties filmas pirmizrādi un biju priecīgi saviļņota. Pirmajā reizē nevaru skatīties uz sevi ar distanci, bet bija dažas epizodes, kad skatos filmu, bet vairs neredzu tajā savu dalību – tas ir kompliments tiem, kas filmu ir filmējuši un montējuši.
Kur bija jūsu treniņu zāle?
Tā bija Teikā vai Juglā, vienā no vidusskolām. Zāles bija vairākas, bija redzama arī VEF Kultūras pils un Ogres ģimnāzijas zāle. Viss filmēšanas process notika tikai Latvijā.
Vai Skaidrītes lomas atveidotāja ir tajā vecumā – 16 gadi?
Tajā brīdī, kad mēs filmējām, viņai tiešām bija 16 gadi. Šobrīd Skaidrītes lomas atveidotāja Evelīna Otto (Iegaumējiet šo vārdu! Domāju, ka viņa gāzīs lielus kalnus!) studē Amerikā un spodrina savu basketbolistes talantu. Savu pirmo spēli viņa pabeidza kā visvērtīgākā spēlētāja. Viņa ir talantīga savā jomā, pilnībā nodevusies sportam (Vēlu spožu karjeru!) un par aktiermeistarību nedomā.
Ar Evelīnu bija interesanti, tāds zvaigznēs ierakstīts brīdis. Pēc tam, kad es biju uzaicināta filmēties, Dzintars aicināja mani piedalīties kastingā Skaidrītes Smildziņas meklējumos. Režisors kādā no komandām jau bija pamanījis Evelīnu, un nākamajā dienā viņa pati atsūtīja pieteikumu. Atlika tikai satikties.
Kā bija ar mazo meiteni – Dzidru bērnībā? Ļoti simpātiska un līdzīga!
Tur gan es necik neiesaistījos, man tikai parādīja: Re, kur tu bērnībā! Man ar viņu nebija nekāda kontakta, jo tas ir cits laika nogrieznis. Bet talantīga meitene, prieks par tādiem bērniem!
Kā ar jūsu mazo bērniņu filmā?
Mēs filmējām kādus deviņus mēnešus, bija jāvadās pēc scenārija. Bērns savā pirmajā dzīves gadā ļoti strauji aug, tāpēc filmā bija septiņi mazuļi.
Vai ir kaut kas, kas palicis aiz kadra?
Jā, kaut kas ir palicis, bet es to vērtēju kā ļoti labu izvēli. Teātrī galvenais ir aktieris. Kā iesākšu izrādi, tā arī aizies. Es vadu publiku, izrādes gaitu, enerģiju utt. Savukārt kino galvenā karaliene ir montāža! Kas tiek nogriezts, kurā brīdī tiek parādīts, uz kurieni un ar kādu skatienu es skatos, kāda tajā brīdī skan mūzika, kā tiek izgaismots konkrētais kadrs utt. – tā ir kino maģija.
Ko jūs novēlat latviešiem?
Ticību sev. Spēku, izturību, sīkstu dabu (tā mums jau ir). Mums ir vēsture, un tā nekur nepazūd. Mums šobrīd liekas vienkārši un pašsaprotami, ka mēs dzīvojam brīvā valstī. Kopš Dzidras ir nomainījušās jau vairākas paaudzes, es arī esmu dzimusi brīvā Latvijā. Bet, ja tā brīvība liekas tik pašsaprotama, tad ir jāpieņem ļoti skaidri lēmumi, ko mēs darām ar to brīvību, ko mēs gribam no brīvības. Mēs varam izvēlēties sacelt kājas gaisā un pieņemt, ka tas ir ļoti labi. To arī ik pa laikam vajag darīt, tomēr mums ir brīvas rokas darīt jebko! Vajag nospraust skaidrus mērķus un uz tiem arī iet! Nevajag atrunāties, bet darīt!
Tauta šai malā, tauta tai malā…
Vai ilgi dziedās tā – tauta Gaujmalā?
