Lasīšanas laiks: 3 min
No 1. līdz 10. augustam Skaņkalnes pilskalnā norisinās arheoloģiskās izpētes darbi, ko veic arheoloģes Ināra Kuniga un Liene Švēde, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Kristīne Melece.
Pateicoties abu arheoloģu darbam interešu izglītībā, strādājot Rīgas Skolēnu pilī par arheoloģijas pulciņa vadītājām, izpētē ir ļauts aktīvi iesaistīties arī vietējiem iedzīvotājiem – to ar lielu entuziasmu izmanto skolēns Sergejs Lemes un senatnes izpētes entuziasts Gvido Mārins.
Tā ir unikāla iespēja cilvēkiem, kuri interesējas par vēsturi, senatni un dabu, piedalīties īstos arheoloģiskajos izrakumos, iegūt jaunas zināšanas un prasmes.
Skaņkalnes pilskalns pirmo reizi arheoloģiski pētīts 2022. gadā, kad atsegta 12.5 m2 liela platība. Izrakumos atrada celtnes vietu ar zemē iedziļinātu pavardu, kuru senie pilskalna iedzīvotāji izmantojuši ēdiena vārīšanai un telpas apsildīšanai. Pētnieki pamatzemē ieraktajā ogļainajā pavarda zemē atrada māla trauku lauskas.
Arheoloģe Ināra Kuniga pauž gandarījumu, ka šogad ir iespēja arheoloģisko pētniecību Skaņkalnes pilskalnā turpināt: “Mēs ļoti priecājamies par atrastajām oglēm, jo pēc tām mēs varēsim noteikt šīs celtnes vecumu – laiku, kad cilvēki tajā dzīvojuši. Ar radiaktīvā oglekļa metodes palīdzību tas būs ļoti labi nosakāms.”
Pirmajā dienā pētnieki un entuziasti strādāja ar lielo lāpstu, jo vajadzēja norakt velēnu un jaukto augsnes virskārtu, otrajā dienā darbi turpinājās jau ar sīkajiem darbarīkiem. Kad laukums būs attīrīts, tas tiks uzmērīts, visi atradumi tiks piefiksēti, uzzīmēti, aprakstīti uzzīmēti un aprakstīti, un nodoti Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.
Piecās dienās arheologi, izpētot 16 m2 lielu platību, ir ieguvuši liecības par pilskalna ziemeļu daļas senajiem iedzīvotājiem. Diemžēl lībiešu atstātais kultūrslānis šajā daļā ir pilnībā nopostīts. Pamatzemes līmenī saglabājušās liecības par senāku apdzīvotību, kas iesniedzās laikā pirms mūsu ēras – vēlajā neolītā un bronzas laikmetā. Par to liecina atrastais šīfera piekariņš un krama rīki, švīkātā keramika. Apdzīvotība turpinājusies arī 1. gs. vidū mūsu ērā, kam attiecināms ovālas formas šķiļamakmens.
Arheoloģe Liene Švēde: “Skaņkalnes pilskalns mums šogad sniedza negaidītu un interesantu atklājumu. Šī gada izrakumi ir mainījuši uzskatu par dzīves vietas apdzīvotību, to atbīdot uz krietni senāku laiku – vēlo neolītu, kas Latvijas teritorijā ilga no 3000 līdz 1800. g.p.m.ē. Acīmredzot, divu upju satece bija izdevīga zvejas un medību vieta, kā arī sniedza ērtu dzīvošanu dabīgi aizsargātā vietā. Vietējie iedzīvotaji var lepoties ar tik senu vēsturi!”
Arheoloģijas darbi šogad netiks pabeigti, jo pilskalns ir varens, un tā teritorija ir ļoti plaša. Precīzākai hronoloģijas noteikšanai pētnieki izrakumus turpinās arī citos gados.
Par Skaņkalnes pilskalnu
Skaņkalnes pilskalns atrodas Skaņkalnes pagastā, Valmieras novadā, starp Salacas upes kreiso krastu un tās pietekas gravu, pie Lībiešu mājām.
Skaņkalnes pilskalns saukts arī par Skulberģu pilskalnu, Kolbergas pilskalnu, Lībju kalnu, Ogļu kalnu un Lībiešu pilskalnu.
Nocietinājuma neregulāri ovālo plakumu ietver trīs līdz piecus metrus augsts un 70 metrus garš valnis, kas seno dzīvesvietu norobežoja no apkārtnes. Plakums ir 70 metrus garš un 30 līdz 60 metrus plats.
Pilskalna uzmērītājs E. Brastiņš 1927. gadā izteica domu, ka, spriežot pēc nocietinājuma veida un pilskalna izskata, tas attiecināms uz vēlo dzelzs laikmetu (10.—12. gadsimts).
Skaņkalnes pilskalna smilšakmens kraujā, kas vērsta pret Salacu, ir ala, kas tiek saukta par Upuralu. lespējams, ka tā bijusi pilskalna apdzīvotāju dievu pielūgšanas vieta, jo pie lībiešu pilskalniem kulta alas sastopamas visai bieži.
Avots: J. Urtāns “Ziemeļvidzemes pilskalni” (1991. gads)
