Lasīšanas laiks: 4 min
Jau martā Sēļu muižā notika grāmatas “Piens un asinis” atklāšanas svētki. Turpmāko divu mēnešu laikā ar grāmatas autori lasītāji tikās arī Rūjienā, Mazsalacā, Ipiķos, Naukšēnos, Ēvelē, Vidrižos, bet Valmieras Integrētajā bibliotēkā literāri muzikāls pasākums notika vakar, 20.maijā.
Ieva Veide. Kas viņa ir? Gan dzīvē, gan grāmatā aprakstītais sociālo lomu skaits ir ļoti plašs: meita, māsa, sieviete, draudzene, sieva, vedekla, trīs bērnu mamma, mazsalaciete, koklētāja un kokles skolotāja… Rakstniece? Par rakstnieku kļūst tad, kad tiek izdota pirmā grāmata, vai tad, kad viņu oficiāli uzņem Latvijas Rakstnieku savienības rindās? Varbūt tad, kad izdevniecība un lasītāji ir novērtējuši rakstnieka žanru, stilu un valodu?…
Ievas debijas izdevumam dots apakšvirsraksts – sievas un mātes dienasgrāmata. Jā, grāmatas 576 lappusēs apmēram desmit gadu garumā akcentētas tieši šīs lomas. Ieva raksta par sevi, savām domām, ikdienas rūpēm un darbiem, par ticību, haosu, vilšanos, cerību un ilgām.
Šķiet, šī grāmata būtu jāizlasa ikvienai sievietei, un katra tajā atradīs ko savu. Nu jā, varbūt Olgai Kambalai, Žannai Dubskai, perfekcionistēm un sievietēm ar uzķūnētām lūpām šī nebūs piemērota lasāmviela, jo Ieva, viņas ikdiena un vērtības ir pavisam citas. Ja vien būtu, tad cepuri nost Ievas priekšā par viņas uzdrošināšanos un atklātību!
Uz bibliotēku Ieva atnāk ar grāmatām, etnogrāfisko kokli, mazu un pavecu čemodānu, kurā, izrādās, glabājas viņas dienasgrāmatas. Tikšanos Ieva uzsāk ar kokles spēli, tā noskaņojot sevi un auditoriju sarunai. Tad Ieva nolasa grāmatas ievadu, kur ikviens lasītājs ātri var saprast, par ko ir šī grāmata:
Vienkārša cilvēka vienkāršā un īstā dzīve ir tā vērta, lai par to rakstītu grāmatu. [..] Man jāizvēlas – visu vai neko, un es izvēlējos visu. Izvēlējos būt nevis vienkārši godīga, bet kaila.
Piens un asinis! – tā parasti saka par meiteni vai sievieti, kura ir veselīga un ziedoša. Piens un asinis! – tā varētu teikt arī par Ievu, kas ir ļoti sievišķīga, latviska un tik ļoti saskanīga ar vecāku iedoto vārdu, ka savā kleitā lieliski varētu saplūst ar zaļi baltajiem ievu puduriem Salacas un Gaujas krastos. Bet grāmatas nosaukums ir daudz prozaiskāks – tas ir stāsts par sievietes fizioloģiskajiem šķidrumiem. Māksliniece Ievai piedāvājusi vairākas skices. Lai arī vāka noformējums tika saskaņots ar autori, Ieva atzīst, ka tas neatspoguļo viņas iekšējo būtību, viņa labāk būtu izvēlējusies balto un zaļo krāsu. Taču lasītājus raibajā grāmatu piedāvājumā, šķiet, piesaista melnā krāsa un kontrasti.
Ieva ir intraverts cilvēks, kas iemācījusies būt ekstraverta. Viņa pat lūgusies Dievu, lai iemāca viņu komunicēt ar cilvēkiem, jo savulaik bijusi kā sāls stabiņš – bailīga, kautrīga. Ieva atzīst, ka uz katru tikšanos ir jānobriest un tā ir arī slodzīte, katra tikšanās ar lasītājiem ir citādāka, bet tās visas ir brīnišķīgas, un Ieva saņem ļoti daudz mīlestības. Ieva ir pateicīga arī Facebookam, jo tur atgriezeniskā saite un cilvēku reakcija ir ļoti ātra.
Kā Ievu un viņas grāmatu uzņēma ģimene un Mazsalaca? Ieva smej, ka Mazsalaca ir saviļņojusies! Ievas mamma grāmatas izdošanu nepiedzīvoja, bet Ieva domā, ka viņa to būtu pieņēmusi. Vīrs (nu jau bijušais), zina, ka ne viss grāmatā ir glaimojoši. Visticamāk, viņš grāmatu joprojām nav izlasījis, bet Ieva ir pateicīga arī viņam. Ja Mārtiņš būtu pateicis kategorisku “nē”, šīs brīnišķīgās grāmatas nebūtu.
Vai Ieva joprojām raksta? Vai būs arī nākamā grāmata? Ievai nav skaidras atbildes. Pirmā grāmata nākusi ļoti dabiski. Rakstīt tikai tāpēc, lai būtu arī otrā un trešā grāmata, – tas nav Ievas mērķis. Pirmajai grāmatai latiņa uzlikta ļoti augstu. Protams, valmieriešus un citus vidzemniekus piesaista ne tikai Ievas kā mammas un sievas izjūtas, bet arī pazīstamās un grāmatā aprakstītās vietas un cilvēki. Te var satikt gan rakstnieku Andri Kalnozolu, gan Valmieras enerģisko diriģenti Irēnu Zelču un citus zināmus cilvēkus. Loti uzrunā Ievas tēlainā valoda un atziņas, kas smeltas iz dzīves:
- ..bērnu būšana taču nav tikai baltas mežģīnes un šūpuļdziesmas.
- ..lai sāktu attiecības, ir vajadzīgi divi cilvēki, kas ir vienisprātis, taču, lai tās izbeigtu, pietiek ar vienu!
- Kad dzīve brauc pāri kā buldozers, nereti izdzīvo tie, kuri ir cieti un truli kā akmeņi.
- Sievietei kompliments par viņas skaistumu ir gluži kā miljons, bet ir vīrieši, kas dala tos tik reti, it kā viņiem tie maksātu miljonu.
- Izvēlēties būt laimīgai varu tikai es pati.
